Konsultācijas Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588

Skaudrs stāsts par bēgšanu no vajāšanas dzimtenē

Ievietots: 29.06.2015

   

Portāls Delfi/ "Patvērums "Drošā māja""

Latvijā pirms vairākiem gadiem ieradās Viktorija, viņas vīrs un bērni no Uzbekistānas, kur viņas vīram – mācītājam – un ģimenei nācās piedzīvot neapskaužamus brīžus. Viņi tika vajāti savas reliģiskās piederības dēļ. Ģimene pēdējos gadus piedzīvoja neizturamu spiedienu no valsts puses. Nu Viktorija ar ģimeni piecus gadus dzīvo Latvijā, kur neviens nepārmet viņas ģimenes reliģisko piederību – kristietību, kā arī ģimenei nepastāv vajāšanas draudi.

Bēgot no mājām: ielaušanās, aizturēšana, telefonu sarunu noklausīšanās

Viktorija ir 40 gadus veca, viņa kopā ar 45 gadus veco vīru un bērniem Latvijā dzīvo piecus gadus. Pāris Latvijā dzīvo ar pieciem bērniem, trīs no tiem dzimuši Uzbekistānā. Pametot savas mājas Uzbekistānā, pāris devās uz Zviedriju, kad Viktorija bija astotajā grūtniecības mēnesī. “Patiesībā mēs pusotru gadu taisījāmies braukt prom, un nebija pat plānos tolaik bērniņš, bet tā sanāca, ka tad, kad varējām izbraukt no valsts, es biju astotajā mēnesī un biju spiesta braukt. Zviedrijā man piedzima meitiņa. Bet šeit Latvijā – Dieviņš mums deva vēl vienu dēlu,” atklāj Viktorija, kura ir 20, 15, deviņus, sešus un četrus gadus vecu bērnu mamma.

Bēgļu gaitās ģimene devusies reliģiskās piederības dēļ, kā uzsver Viktorija, “tas viss ir cieši saistīts arī ar valsts politiku”. “Visiem zināms, ka Uzbekistāna ir musulmaņu valsts. Taču mēs esam kristieši un mans vīrs bija kristiešu baznīcas aktīvists. Un iestājās tāds noteikts periods Uzbekistānā, kad pret kristiešiem valstī sākās vajāšanas. Precīzāk pat ne pret pašiem kristiešiem, bet pret kristiešu mācības sludinātājiem, aktīvistiem. Jo musulmaņu valstij bija neizdevīgi, kad musulmaņi pārgāja kristiešu ticībā. Uzbekistānā pat par to ir likuma pants,” stāsta bēgle.

Viktorijas vīrs bija ietekmīgs kristiešu līderis Uzbekistānā, kurš sadarbojās ar ASV misionāru, “bija viņa labā roka”. “Viņi kopā ļoti daudz kristiešu literatūru izplatīja valsts rajonos, kur pamatā arī dzīvo uzbeki. Un jo vairāk darbojās, jo vairāk cilvēki pārgāja kristiešu ticībā,” atceras Viktorija. Taču brīdī, kad abi izlēma sludināšanu pārtraukt, pret Viktorijas vīru un viņa ģimeni sākās spiediens. Sieviete atceras, ka tika izmantoti visdažādākie veidi, kā ietekmēt ģimenes dzīvi, tostarp likumsargi pat negaidīti ielauzušies ģimenes mājās piecos no rīta, pēc tam skaidrojot, ka tas noticis kļūdas dēļ, kā arī noklausītas ģimenes locekļu telefonu sarunas.

“Vienu reizi, kad pie mums mājās bija kristiešu grupas Bībeles apmācības, tad viņi savāca visus vīriešus no mājas, sievietes un bērnus neaiztika. Vēlāk gan viņus atlaida. Tad, kad mēs sapratām, ka mums šeit dzīvot vienkārši neļaus, tad mēs sākām domāt, ko darīt tālāk”, valsts notikumus Uzbekistānā atstāsta bēgle. Gatavošanās bēgt ilga pusotru gadu. Šajā laikā, lai izbrauktu no valsts, ģimene pazaudēja visu, kas viņiem bija – automašīnu, iekrājumus, dzīvokli.

Uzbekistānu Viktorija sauc par “slēgtu valsti”, no tās izbraukt, kā viņa norāda, visai ģimenei uz Eiropas Savienības valstīm ir neiespējami, jo valsts institūcijas nepiešķir vīzas. Vienu ģimenes locekli, kuram ir bērni, darbs, nekustamais īpašums – jeb apstākļi, kuru dēļ cilvēks atgrieztos, vīzu varētu iedot, taču visai ģimenei gan nē. “Mums nekas cits neatlika kā meklēt citus ceļus, kā tikt prom,” skaudri nosaka bēgle.

„Mēs meklējām iespējas izbraukt no valsts un mums tas izdevās”, un viņa piebilst, ka bēgšana viņiem maksājusi visu, kas viņiem pieder.

Rezultātā Latvija piešķīra ģimenei bēgļu statusus.

Kā kaķēni, kas iemesti ūdenī

Latvijā viss bijis jāsāk no nulles. Iesākumā ģimenei valsts piešķīra dzīvesvietu – istabiņu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā "Mucenieki". Taču kopumā piecu gadu laikā vairākkārtīgi nācies mainīt dzīvesvietu. "Visā šai dzīvesvietas meklēšanas procesā mēs sastapāmies ar kaudzi problēmu. Pirmkārt, jau atrast ir visai grūti dzīvokli par pieņemamu cenu, bet, otrkārt, ne visi vēlējās dzīvokli izīrēt ģimenei ar tik kuplu bērnu skaitu," skaidro Viktorija.

Pieci gadi Latvijā nav bijuši viegli. "Tikko vienu problēmu atrisinām, tā uzrodas cita. Cilvēkiem, kuri tomēr ir vietējie, plus mīnus dzīve ir sakārtota, šeit ir arī ģimenes locekļi – mammas, tēti, vecmāmiņas, radi, draugi un tā tālāk. Mums šeit bez "Patvērums "Drošā māja"" [nevalstiska organizācija, kas attīsta un sniedz atbalsta pakalpojumus legālajiem imigrantiem, tai skaitā, patvēruma meklētājiem, bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss] neviena cita nav," klāsta Viktorija. "Mūs var salīdzināt ar kaķēniem, kas iemesti ūdenī."

Lai gan Viktorija ir ieguvusi vidējo speciālo izglītību – ir māksliniece un grimētāja un vīrs ir beidzis Bībeles seminārijus Taškentā un virkni mācītāju kursu, darba meklējumi šobrīd ir ļoti sāpīgs temats ģimenei, kura dēļ reizēm pat izceļas konflikti. Abiem latviešu valodas zināšanas, kā Viktorija raksturo, ir vājas, tāpēc darbu atrast ir sarežģīti. "Un uzsākt dzīvi citā valstī, ja tev nav nekāda pamata zem kājām. Visu laiku prāts domā, kā atrisināt sadzīves problēmas, jautājumus, kas skar bērnus, piemēram, tie periodiski slimo, tāpēc arī valodu ir grūtāk iemācīties. Ir ļoti grūti koncentrēties."

Abi vecāki izmantojuši Latvijā iespēju nodarbinātības integrācijas projekta ietvaros apmeklēt profesionālos kursus. Viktorijas vīrs mācījās vadīt autobusus, savukārt, Viktorija pabeidza friziera kursus.

Sieviete atklāj, ka vecākais bērns bez ierunām Latvijā aizsūtīts uz skolu, kurā mācības tiek apgūtas krievu valodā. Viktorija skaidro, ka tolaik visus, kuri vēl gaidīja statusa piešķiršanu, tur sūtīja, kaut, viņasprāt, pareizāk būtu sūtīt skolā, kurā mācības notiek latviešu valodā. "Otrs dēls mums ir invalīds, tāpēc mācījās speciālajā internātskolā, kas arī bija krievu. Nebija īsti izvēles. Taču trešo dēlu mēs mērķtiecīgi aizvedām uz latviešu skolu, un esam ļoti priecīgi, jo viņš ļoti labi runā latviski un brīvi jūtas latviešu sabiedrībā," stāsta Viktorija.

Jaunās mājas – Latvija

Ģimene neplāno pamest Latviju. Viktorija ir pārliecināta, ka ar ģimeni paliks šeit –, gan viņai, gan viņas bērniem Latvija patīk: "Esmu šo valsti iemīlējusi kā savu." Lai gan pati pieradusi pie klimata, vīram vēl joprojām Latvijas klimats liekas diezgan vēss. Tieši klimats ir tas, kas ģimenei visvairāk pietrūkst no Uzbekistānas. Radinieku Uzbekistānā, ar ko sazināties, palicis maz: "Jo gan vīram, gan man tur ir tikai mammas. Mans tēvs nomira pēc tam, kad aizbraucu no Uzbekistānas. Mamma pēc tam pārcēlās pie savām māsām uz Sibīriju. Tā kā īsti sazināties tur nav ar ko."

"Mēs gribam turpināt integrēties [Latvijā], esam sev nosprauduši mērķi – iemācīties latviešu valodu," mērķtiecīgi nosaka Viktorija.

Jautāta, vai ir saskārusies ar diskrimināciju no Latvijas sabiedrības puses, sieviete nosaka: "Savā dzīves ceļā, galvenokārt, satieku labus cilvēkus, kuri ir labvēlīgi, sirsnīgi pret mani, manu ģimeni, bērniem. Taču, kā ikvienam mēdz gadīties –, ir arī cilvēki, kas pa retam ar kādu savu attieksmi, asu vārdu parāda savu neviennozīmīgo attieksmi pret mums kā bēgļiem."

"Tai pat laikā es arī viņus saprotu – viņi domā, ka viņi strādā, maksā nodokļus un uz viņu darba, nodokļu rēķina tiek uzturēti tādi kā mēs. Tas viss ir saprotams. Valsts par saviem pilsoņiem kā nākas nevar parūpēties, bet tā vēl rūpējas par svešiem. Taču pārsvarā tomēr Latvijā satiekam atsaucīgus un saprotošus cilvēkus," turpina Viktorija.

Sākotnēji ģimene saņēma pabalstu, ko valsts maksā bēgļiem pirmo gadu, lai gan ar pabalstu pieticis lai nosegtu īri un iegādātos pārtiku, tomēr bija nepieciešama palīdzība no malas, ko Eiropas Bēgļu fonda projekta ietvaros sniedza organizācija "Patvērums "Drošā māja"". Šobrīd ģimene saņem sociālos pabalstus kā maznodrošināta ģimene.

Uz jautājumu, kā vērtē, vai valsts palīdzība bēgļiem ir pietiekama, Viktorijas skaidro: "Es saprotu situāciju Latvijā. Es saprotu, ka ir ekonomiskā krīze un, protams, pašiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri šeit dzīvo visu mūžu un kuriem iespējams ir arī laba izglītība, arī viņiem ir grūti. Ja skatāmies no šīs puses, tad liels paldies par to, ko mēs šobrīd varam saņemt." Taču tai pašā laikā sieviete atzīst, ja jāsalīdzina ar citu Eiropas valstu līmeni, tad nav pietiekama palīdzība.

"Jo cilvēkam, uzsākot dzīvi šeit, patiešām ir nepieciešams apgūt valsts valodu, integrēties, pieņemt šīs valsts kultūru, pierast pie klimata. Un priekš visa tā ir nepieciešams laiks. Tāpēc šī minimālā palīdzība, ko sniedz valsts, ir nepietiekama. Ja mēs dzīvotu tikai uz šo minimālo palīdzību, tad mēs noteikti neizdzīvotu šeit," skaudri atzīst Viktorija. "Es negribu likties nepateicīga šai valstij, kura mūs ir pieņēmusi un atbalsta, sakot, ka mums nepietiek iztikas līdzekļu, jo visai latviešu tautai šobrīd ir grūti. Un es – kā ticīgs cilvēks – saku lielu paldies par to, kas ir."

Viktorija vēlētos, lai Latvijā būtu vairāk nevalstisko organizāciju, kas palīdzētu bēgļiem. "Kaut vai psiholoģiski, jo cilvēkiem, kuri ierodas no citas valsts, piemēram, kā mēs – bēgām, viņi jūtas ļoti ievainojami. Tas tikai vizuāli tā liekas – jauni, spēcīgi, pārliecināti cilvēki. Ticiet man – tas tā nav," uzsver sieviete. "Ja mēs nezinātu Dievu, tad mēs droši vien vairāk koncentrētos uz tiem nepatīkamajiem sīkumiem, problēmām, kas katru dienu uzrodas."

Vēstīts, ka kopš 1998. gada līdz 2014. gada beigām Latvija bēgļu statusu piešķīrusi 64 personām un alternatīvo statusu - 126 personām. Kā vēstīts, līdz šim ka lielākais skaits personu, kas saņēmušas Latvijā bēgļu vai alternatīvo statusu, ir no Sīrijas, Irānas un Afganistānas.

Visvairāk pieteikumus Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde saņēmusi 2014.gadā – 364 pieteikumus.

Jau kopš 2013.gada decembra nevalstiskā "Patvērums "Drošā māja"" īsteno Eiropas Bēgļu fonda (līdz)finansēto projektu "Integrācijas iespēju paplašināšana bēgļiem, personām ar alternatīvo statusu un patvēruma meklētājiem". Tā ietvaros veidotās aktivitātes tika virzītas uz mērķa grupas pamata vajadzību nodrošināšanu, piedāvājot dažādu speciālistu palīdzību problēmjautājumu risināšanā: tika nodrošināta mērķa grupai iespēja atrast savām vajadzībām un iespējām atbilstošu dzīvojamo platību; risināti ar nodarbinātību un izglītību saistīti jautājumi; organizēti latviešu valodas kursi un latviešu sarunvalodas klubiņš.

Kā norāda biedrības preses pārstāve Rasa Saliņa, minētais projekts noslēgsies 30.jūnijā un nav zināms, kad tiks izsludināti projekti, lai varētu palīdzību šai mērķa grupai nodrošināt arī nākotnē.

Pēc 2.Pasaules kara tika pieņemta 1951.gada Konvencija par bēgļu statusu, kā arī izveidots starptautisks aizsardzības režīms, kurš balstās uz starptautisko solidaritāti un dalītās atbildības principā. Tādējādi panākts, ka cilvēki, kuru dzīvība un brīvība ir apdraudēta, var lūgt aizsardzību un iespēju sākt jaunu dzīvi vietā, kur viņu drošība tiek garantēta.

Latvija ir viena no 1951. gada Ženēvas Konvencijas un tās 1967.gada protokola dalībvalstīm un ir apstiprinājusi savu atbalstu šim starptautiskajam aizsardzības režīmam.

Intervija portālā Delfi pieejama ŠEIT<<

Jau kopš 2013.gada decembra biedrība “Patvērums “Drošā māja”” īsteno EBF (līdz)finansēto projektu “Integrācijas iespēju paplašināšana bēgļiem, personām ar alternatīvo statusu un patvēruma meklētājiem”. Tā ietvaros veidotās aktivitātes tika virzītas uz mērķa grupas pamata vajadzību nodrošināšanu, piedāvājot dažādu speciālistu palīdzību problēmjautājumu risināšanā: tika nodrošināta mērķa grupai iespēja atrast savām vajadzībām un iespējām atbilstošu dzīvojamo platību; risināti ar nodarbinātību un izglītību saistīti jautājumi; organizēti latviešu valodas kursi un latviešu sarunvalodas klubiņš. Projekts noslēgsies 30.jūnijā. 

Projektu "Integrācijas iespēju paplašināšana bēgļiem, personām ar alternatīvo statusu un patvēruma meklētājiem" (līdz)finansē Eiropas Savienība. Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Bēgļu fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Patvērums "Drošā māja"".

Informāciju sagatavoja sabiedrisko attiecību konsultante Rasa Saliņa/ portāls DELFI, Katrīna Žukova