Konsultācijas Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588

Septītais biļetens

Vai Latvijā norit bēgļu integrācija?

Autors: Margarita Laicāne

2009. gada 4. decembrī biedrība „Patvērums „Drošā māja”” rīkoja diskusiju „Bēgļu integrācija Latvijā”, kurā līdzās valsts iestāžu un NVO pārstāvjiem piedalījās arī puisis, kurš pagājušā gada nogalē Latvijā saņēma alternatīvo statusu – Hamids Muhamadi no Afganistānas. Diskusijā tika apspriests, vai un kā Latvija pilda saistības, ko tai bēgļu integrācijas jomā uzliek, tā saucamā, Eiropas Savienības Padomes Bēgļu kvalifikācijas direktīva. Tika arī runāts par to, kādi integrācijas pasākumi būtu nepieciešami un kādas ir šobrīd aktuālākās problēmas, ar ko sastopas cilvēks, kas Latvijā saņēmis bēgļa vai alternatīvo statusu.

Diskusijā piedalījās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietnieks Jānis Citskovskis, Tieslietu ministrijas (TM) Projektu departamenta pārstāves Agate Zaķe un Sandija Balode, TM Sabiedrības integrācijas lietu departamenta pārstāve Anita Kleinberga, patvēruma meklētāju izmitināšanas centra (PMIC) „Mucenieki” vadītāja Edīte Pavlova, biedrības „Patvērums „Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane, biedrības „Dialogi.lv” pārstāve Natālija Lele, Starptautiskās Migrācijas organizācijas vadītājs Ilmārs Mežs un Tiesībsarga biroja pārstāve Santa Tivaņenkova. Diskusiju vadīja biedrības „Patvērums „Drošā māja” īstenotā projekta „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” konsultante Baiba Biezā.

Diskusijas sākumā tās vadītāja precizēja, ka saruna būs gan par bēgļu, gan personu ar alternatīvo statusu integrāciju, kas juridiski ir divas dažāds personu grupas un attiecas uz diviem dažādiem vajāšanas aspektiem. Piemēram, bēgļi saņem pastāvīgo uzturēšanās atļauju, bet alternatīvais statuss tiek piešķirts uz laiku līdz vienam gadam un tiek pagarināts.

Uzsākot diskusiju Baiba Biezā, atsaucoties uz, tā saucamo, Bēgļu kvalifikācijas direktīvu, ko Eiropas Padome pieņēma 2004. gadā[1], atgādināja, kādas ir Latvijas saistības bēgļu integrācijas jomā. Direktīvas 33. pants nosaka, ka bēgļiem ir jābūt pieejamām integrācijas programmām, savukārt attiecībā uz personām ar alternatīvo statusu dalībvalsts var izvēlēties, vai šādas programmas piedāvāt. Tomēr Latvijas normatīvajos aktos integrācijas programmas bēgļiem neatspoguļojas, norādīja Biezā. Viņa vaicāja diskusijas dalībniekiem, vai viņuprāt Latvija ir ieviesusi minētās direktīvas prasības.

Jānis Citskovskis teica, ka Pilsonības un migrācijas pārvalde ir atbildīga par patvēruma meklētājiem līdz tam brīdim, kad viņi saņem statusu vai arī atteikumu. Saskaņā ar Patvēruma likumu pārvalde izsniedz patvēruma meklētājiem un bēgļiem vai personām ar alternatīvo statusu dokumentus, kā arī nodrošina pabalstu izmaksu, taču tālāka patvēruma meklētāju un bēgļu sociālā integrācija tiek finansēta no Eiropas fondiem. „Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde savu iespēju robežās cenšas īstenot aktivitātes, bet mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz aktivitātēm, kas ir saistītas ar patvēruma meklētājiem, jo mēs esam galvenā atbildīgā iestāde par šīm personām līdz tās kādu statusu saņem. Tajā brīdī, kad šis statuss ir iegūts, ir darbības lauks visdažādākajām nevalstiskajām organizācijām, jo bēgļi ir tiesīgi atstāt izmitināšanas centru un doties „plašajā pasaulē”, un mums kā PMLP ir grūti visas šīs personas sasniegt,” izklāstīja Citskovskis.

Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta pārstāve Anita Kleinberga norādīja, ka ir izstrādātas integrācijas pamatnostādnes 2009./2010. gadam, un ka dokuments jau esot saskaņots ar ministrijām. Šajā dokumentā ir ietverts arī imigrantu integrācijas rīcības plāns, kas gan neesot veidots speciāli bēgļiem.

Apspriežot konkrētāk, kādi integrācijas pasākumi patvēruma meklētājiem un bēgļiem būtu nepieciešami, diskusijas dalībnieki pievērsās latviešu valodas apmācībai un izglītībai. Baiba Biezā norādīja, ka valoda ir svarīgākais integrācijas aspekts. Biedrības „Dialogi.lv” pārstāve Natālija Lele, stāstot par Zviedrijas pieredzi šajos jautājumos, norādīja, ka patvēruma meklētāji un bēgļi tur vēlas mācīties valsts valodu, lai varētu strādāt. Zviedrijā, atšķirībā no Latvijas, strādāt drīkstot arī patvēruma meklētāji. “Zviedrijā viss ir organizēts pilnīgi citādāk. Jau no pirmās iebraukšanas dienas cilvēkiem ir tiesības iet uz kursiem un ir tiesības strādāt. Valsts ir ieinteresēta, lai cilvēks maksātu nodokļus,” teica Lele.

Biedrības „Patvērums „Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane norādīja, ka patvēruma meklētājiem nav īstas motivācijas apgūt valodu, kamēr vēl nav zināms, vai viņiem tikts piešķirts statuss. Diskusijā izskanēja arī viedoklis, ka patvēruma meklētājiem un bēgļiem trūkst atbalsta personu, kas palīdzētu mobilizēt iegūtās valodas zināšanas. Mežs norādīja, ka, tā kā nav skaidrības, vai patvēruma meklētāji varēs Latvijā palikt un tādēļ motivācija apgūt latviešu valodu nav spēcīga, vajadzētu viņiem palīdzēt apgūt kādas vispārīgas zināšanas, lai atgriešanās gadījumā būtu iespēja tās izmantot strādājot. “Šo gadu šie cilvēki varētu veltīt, iegūstot pamatizglītību, jo, piemēram, pēdējā plūsmā ir cilvēki, kas vispār neprot lasīt. Lai viņi iemācās kaut vai alfabētu vai matemātiku pamatskolas līmenī, jo tad, arī ja viņiem statusu nepiešķir, ar šo iegūto izglītību viņiem savās mājās būs lielākas iespējas uzturēt sevi un savu ģimeni,” teica Mežs.

Lai gan integrācija Eiropā ir obligāta tikai bēgļiem, un cilvēku ar alternatīvo statusu integrācija ir brīva valsts izvēle, diskusijas dalībnieki sprieda, ka Latvijā patvēruma meklētāju un statusu saņēmušo nav tik daudz, lai tos tik strikti sadalītu pa grupām.

Diskusijas turpinājumā tika jautāts alternatīvo statusu ieguvušajam Hamidam, kā viņš jūtas un ar kādām problēmām viņš saskaras ikdienā. Hamids teica, ka šobrīd jūtas labāk nekā pirms statusa piešķiršanas, tomēr viņam ļoti trūkstot naudas. Viņam piešķirtais pabalsts mēnesī ir tikai 54 lati, kas ir 30% no pabalsta, kas pienākas pieaugušam cilvēkam, kas ieguvis alternatīvo statusu. Tā kā Hamids vēl ir nepilngadīgs, tad Latvijā viņam ir aizbildne, kas saņem no valsts nelielus līdzekļus Hamida vajadzībām. Hamids teica, ka labprāt biežāk apmeklētu latviešu valodas stundas, taču viņam nepietiekot naudas skolotājam. Šobrīd jau ir zināms, ka Hamids janvāri sāks iet skolā – viņš apmeklēs Rīgas 15. vidusskolu.

Lai arī Hamids jau ieguvis alternatīvo statusu, viņš joprojām dzīvo „Muceniekos”. “Šobrīd PMLP nāk ļoti pretī un pēc statusa piešķiršanas neizmet šos cilvēkus uz ielas, un atļauj dzīvot viņiem Muceniekos līdz situācija tiek atrisināta,” norādīja biedrības „Patvērums „Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane. Jānis Citkovskis apstiprināja, ka cilvēkiem pēc statusa piešķiršanas ir vēl iespēja uzturēties „Muceniekos” par maksu. Tomēr, kā norādīja PMIC „Mucenieki” vadītāja Edīte Pavlova, centrs nav ilgtermiņa mājvieta personām ar alternatīvo statusu un bēgļiem, jo gadījumā, ja būs vairāk patvēruma meklētāju, un visiem centrā nebūs vietas, tad cilvēkiem, kas statusu jau saņēmuši triju dienu laikā šīs telpas būs jāatbrīvo. Centrā var uzturēties aptuveni 100 cilvēki.

Sarunas norises laikā atklājās vēl viena problēma, kas saistīta ar dzīves vietu cilvēkiem, kas pēc statusa iegūšanas paliek dzīvot „Muceniekos”. Kā minēja centra vadītāja Edīta Pavlova Ropažu pašvaldība atsakoties deklarēt dzīves vietu „Muceniekos” mītošajiem cilvēkiem. Pēc Jāņa Citskovska teiktā tā esot pašvaldības prettiesiska darbība. „Ko es varu teikt – atbalstiet šos cilvēkus, lai viņi sniedz pieteikumus tiesā par šo pašvaldības rīcību,” teica Citskovskis. Viņš arī minēja, ka līdz 2009. gada 31. decembrim būšot iespējams deklarēt dzīvesvietu pa pastu; to esot iespējams izdarīt arī ar interneta bankas palīdzību, taču tā kā Hamids ir nepilngadīgs, tad deklarēšana jāveic viņa aizbildnei, ko visticamāk nebūšot iespējams veikt internetā.

Tiesībsarga biroja pārstāve Santa Tivaņenkova bija vienisprātis ar Citskovski, ka pašvaldības rīcība, atsakoties deklarēt „Mucenieku” iemītniekus, ir nelikumīga. „Varbūt tur nevajag administratīvā procesa garo ceļu ar apelācijām, kasācijām, vajadzētu vienkārši Tieslietu ministrijai, „Mucenieku” centra vadītājai un pašvaldības pārstāvim satikties, mēs kā Tiesībsargs varētu piedalīties vai iniciēt šo tikšanos,” teica Tivaņekova.

Savukārt Ilmārs Mežs pauda izpratni par pašvaldību rīcību, jo deklarējot „Mucenieku” iedzīvotājus Ropažu novadā, pašvaldība uzņemas arī materiālas saistības pret šiem cilvēkiem, taču valsts papildus līdzekļus šiem mērķiem pašvaldībai nepiešķir. „Citās Eiropas valstīs, tai skaitā Lietuvā, no nacionālā budžeta tiek izdalīti visai ievērojami līdzekļi tām pašvaldībām, kas šos bēgļus pieņem. Nemaz nerunājot par Skandināvijas valstīm, kur pašvaldības sacenšas lai šos pabalstus dabūtu,” teica Mežs.

Diskusijas noslēgumā Citskovskis pauda uzskatu, ka turpmāko 5-7 gadu laikā Eiropas Savienībā, bēgļa un alternatīvais statuss varētu tikt apvienoti. „Eiropa varētu konstatēt, ka mums ir divi dažādi statusi ar praktiski vienādu tiesību apjomu, un varētu tos apvienot. Tā ir tāda mana interpretācija par to, kas varētu notikt,” sacīja Citskovskis. Biezā piebilda, ka cilvēkiem patiešām ir grūti saprast, kāpēc viens saņem termiņuzturēšanās atļauju, bet cits – pastāvīgo, viens var, bet otrs nevar mācīties latviešu valodu.

Baiba Biezā diskusijas beigās teica, ka bēgļu un personu ar alternatīvo statusu integrācijā trūkst valsts uzraugošās, atbalstošās un koordinējošās lomas integrācijā. Koordinējošās lomas trūkumu atzina arī TM pārstāve Anita Kleinberga. Viņa teica, ka Integrācijas fonda trešo valstu valstspiederīgajiem ietvaros tiks izveidots nacionālais integrācijas centrs kā koordinējoša institūcija, un pie tā tiks arī izveidota konsultatīvā padome, kas apvienos visas iesaistītās valsts pārvaldes institūcijas un galvenos spēlētājus no NVO. Tas esot šā brīža labākais risinājums.


[1]Eiropas Savienības Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, par šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu//Tiesībsarga birojs//http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibu_akti/eiropas_savienibas_dokumenti/?doc=299.

 



Projekts „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” noslēdzies

Autors: Margarita Laicāne

Šā gada 28. decembrī, demonstrējot fragmentus no šā gada nogalē uzņemtās filmas par patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kā arī atskatoties uz galvenajiem projekta ietvaros notikušajiem pasākumiem, biedrība „Patvērums „Drošā māja”” noslēdza šā gada martā uzsākto Eiropas Bēgļu fonda projektu „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem”.

Eiropas Bēgļu fonda (EBF) projekti ir viens no Eiropas Savienības izmantotiem līdzekļiem, kas, tāpat kā direktīvu un regulu ieviešana, ir vērsts uz ES dalībvalstu patvēruma sistēmu harmonizāciju, projekta pamatojumu skaidro projekta konsultante Baiba Biezā. Īstenojot EBF projektus, Latvija kā ES dalībvalsts piedalās kopējos Eiropas Savienības centienos sniegt atbalstu patvēruma meklētājiem un bēgļiem.

Projektā „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” piedalījās gan profesionāļu komanda (sociālais darbinieks, psihologs, jurists, mediķis), gan arī brīvprātīgie un sniedza gan materiālu atbalstu, gan pakalpojumus. Projekta vadītāja Sandra Zalcmane akcentē, ka projekts lielā mērā bijis vērsts uz tiešās mērķa grupas – patvēruma meklētāju, bēgļu un personu ar alternatīvo statusu – vajadzību apzināšanu un nodrošināšanu. Tas izrādījies arī visnepieciešamākais pakalpojums mērķa grupas skatījumā.

Kopumā, veicot mērķa grupas anketēšanu, noskaidrojās, ka tā projektu 5 baļļu sistēmā novērtē uz 5. Visaugstāk novērtēta tieši materiālā palīdzība – pārtika, rūpniecības preces, e-taloni un medicīniskā palīdzība, taču patvēruma meklētāji pauduši arī vēlmi nākotnē turpināt saņemt arī psihologa konsultācijas un doties ekskursijās, lai iepazītu Latviju, kā tas notika šī projekta ietvaros, kad tika rīkotas ekskursijas uz Zemgali un Liepāju.

Projekta konsultante Baiba Biezā uzskata, ka liela nozīme ir arī vienkārši cilvēcīgam atbalstam un padomam ikdienas situācijās. „Šis bija pirmais projekts, kas sniedza ne tikai materiālo atbalstu un pakalpojumus, bet arī psiholoģisko atbalstu, sociālo palīdzību, kā arī it kā vienkāršo, bet nozīmīgo cilvēcisko atbalstu un draudzīgo klātbūtni patvēruma meklētājiem, bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu,” saka Biezā. Viņa arī atzīmē, ka veiksmīga bijusi sistemātiskā pieeja klientam, ko izdevies nodrošināt projektā izveidotajam profesionāļu komandai. Inovatīva bijusi arī brīvprātīgo iesaistīšana projektā.

Projekta vadītāja Sandra Zalcmane uzsver, ka „katras vajadzības apmierināšana ir devusi patvēruma meklētājiem iespēju nejusties citādiem un izstumtiem”, un brīvā laika pavadīšanas pasākumi palīdzējuši mazināt spriedzi un neapmierinātības izpausmes „Muceniekos”.

Projekts arī parādījis veiksmīgas sadarbības veidošanos starp valsts iestādēm, PMIC „Mucenieki” strādājošajiem un NVO. Daudzi jautājumi tikuši atrisināti daudz operatīvāk, jo tikušas sadalītas atbildības jomas starp šīm institūcijām.

Līdzās profesionāļu konsultācijām projektu pavadīja arī apjomīgs sabiedrības informēšanas pasākumu klāsts. Projekta laikā iznāca 7 biļeteni, kuros tika publicēti gan informatīvi raksti par patvēruma procedūru u.tml., gan problēmraksti, gan arī intervijas ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem. Viens no spilgtākajiem pasākumiem bija īsfilmas uzņemšana par patvēruma meklētājiem un bēgļiem, ko veidoja TV režisore Daina Jāņkalne. Filma sniedz ieskatu, kas tad ir patvēruma meklētāji un bēgļi, un kāda izskatās viņu ikdiena Latvijā. Tuvākajos mēnešos plānota filmas izrādīšana Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki”.

Lai arī projekts ir noslēdzies, mērķa grupas pārstāvjiem ir grūti to saprast, jo palīdzība ir bijusi regulāra un nepieciešama, tāpēc būtu ļoti nepieciešams vadošai iestādei – Iekšlietu ministrijai – plānot projektu nepārtrauktību, uzskata Zalcmane. Viena no lielākajām izmaiņām projektā bija tā, ka palīdzība bija plānota tikai 10 mērķa grupas pārstāvjiem, bet reāli projekta laikā palīdzību saņēma aptuveni 5 reizes vairāk klientu. Tas radīja papildus slodzi visiem projektā iesaistītajiem speciālistiem.

Jau pavisam drīz biedrība „Patvērums „Drošā māja”” darbu ar patvēruma meklētājiem un alternatīvo statusu saņēmušajiem turpinās.  Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā apstiprināts projekts „Jūties kā mājās”, kurā darbosies brīvprātīgie, kuri dažādās aktivitātēs iesaistīs patvēruma meklētāju un bēgļu bērnus un jauniešus.

Līdz ar ko, sadarbība un atbalsts mērķa grupai turpinās. Arī projekta brīvprātīgie darbu pārtraukt negrasās. Brīvprātīgās Natālija Gaidarova un Zane Grīntāle ir gatavas turpināt braukt uz „Muceniekiem” un pasniegt angļu valodu.

Baiba Biezā uzskata, ka nākamajos projektos vairāk uzmanības jāvelta tam, lai mācītu klientus pašus atrisināt savas problēmas – ir jāsniedz nepieciešamā palīdzība un atbalsts, bet tai pat laikā jāstimulē cilvēkus pašiem rīkoties, uzņemties atbildību. Īpaši svarīgi tas būtu integrācijas jomā bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu.



Ziemassvētku noskaņas „Muceniekos”

Autors: Margarita Laicāne

Šā gada 29. decembrī biedrība „Patvērums „Drošā māja”” ar radošās apvienības „Opā-opā” atbalstu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” rīkoja Ziemassvētku pasākumu, kurā „Mucenieku” iemītniekiem bija iespēja iepazīt latviešu saulgriežu svinēšanas tradīcijas un atpūsties no ikdienas rūpēm.

Ziemassvētku atzīmēšana „Muceniekos” izvērtās par patīkamu un pārdomas raisošu pasākumu. Saņemt dāvanas ir patīkami, tomēr vēl lielāku prieku sagādā pati dāvināšana. Par to varēja pārliecināties, kad mazākie patvēruma meklētāji pasniedza saviem vecākiem tikai stundu iepriekš apgleznotās krūzītes. Ap plkst. 15.00 ar brīvprātīgo palīdzību jaunākie patvēruma meklētāji ar lielu sparu un iedvesmu ķērās klāt pie krūzīšu apgleznošanas. Katrs centās cik nu varēja, kā rezultātā, tapa krūzītes ar dažādu Ziemassvētku simbolu, figūru un ainavu atainojumiem vai vienkārši raibu krāsu salikumiem. Padarījuši ne tikai krūzītes krāsainākas, bet dažs labs arī savas drēbes, jaunieši lēnām sāka kārtot telpu lielajām svinībām un ļāva krūzītēm nožūt uz palodzes. Tad bērniem un brīvprātīgajiem pievienojās centrā dzīvojošie pusaudži. Tie palīdzēja piepūst balonus un izaicināja viens otru uz sparīgu balonu kauju. Pēc šīs izklaides visi pievērsās telpas uzkopšanai un tās sapošanai svētkiem. Kad telpa bija sagatavota, sanāca arī pārējie patvēruma meklētāji. Cilvēku bija tik daudz, ka dažiem nācās stāvēt kājās, ja viņi gribēja sekot līdzi notiekošajam.

Pasākuma oficiāla daļa iesākās plkst. 16.15 ar brīvprātīgās Guntas Vīksnes runu, kuru angļu un krievu valodā pārtulkoja viena no brīvprātīgajām - Natālija Gaidarova. Gunta minēja, ka gaidāms pārsteigums, kas drīz vien arī ieradās – tie bija par ķekatniekiem pārģērbušies jauniešu organizācijas „Opā-opā” brīvprātīgie, kas bija iejutušies dažādos latviešu mitoloģiskajos tēlos. Ar lielu interesi patvēruma meklētāji sekoja jauniešu izpildītajai dejai. Pēc tam ķekatnieki iepazīstināja ar latviešu Ziemassvētku tradīcijām un mitoloģisko tēlu nozīmi. Tad sekoja vēl viena deja, kurā tika pieaicināti divi cilvēki no skatītājiem. Tie gan bija paši latvieši, kam tika uzdots parādīt citu tautu pārstāvjiem, kā dejojama Plaukstiņpolka. Pēc šīs dejas ķekatnieki devās prom, atstājot aiz sevis ne vienu vien izbrīnītu seju.

Ieintriģēti par latviešu tautas tradīcijām, mazākie patvēruma meklētāji tika pārsteigti ar saldumu paciņām, kuras iepriekš sagatavoja un iesaiņoja biedrības „Patvērums „Drošā Māja”” brīvprātīgie. Starp mazajiem atradās tikai viens drosmīgais, kas uzdrīkstējās noskaitīt dzejolīti. Skanot aplausiem, mazais censonis bija pirmais, kas saņēma sarūpēto saldumu paciņu. Kad mazākie tika apdāvināti, bija laiks iepriecināt pieaugušos. Kā brīvprātīgā Gunta sacīja: ”Bērniem garšīgas lietas, bet vecākiem – noderīgas”. Tad bija laiks vecākiem saņemt viņu pašu bērnu apgleznotās krūzītes. Lepni par savu bērnu paveikto, vecāki pievērsās projekta vadītājas Sandras Zalcmanes runai.

Pēc Sandras kodolīgās, bet patiesi aizkustinošās runas, tika paceltas glāzes, kuras tika saskandinātas ar tuvāk sēdošajiem kaimiņiem. Atsākās jautras runas, šķīvju šķindoņa, glāžu saskandināšanas skaņa, fotoaparātu knipši, smiekli, bērnu čalošana. Uz pāris mirkļiem visus bija pārņēmis līksmais svinēšanas gars. Tika aizmirstas problēmas, nomesta ikdienas rūpju seja, tās vietā nāca īsts, neviltos smaids.



Stereotipi un kultūru atšķirības jauniešu skatījumā

Autors: Margarita Laicāne

Eiropas Bēgļu fonda projekta „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” ietvaros 17. decembrī uz diskusiju „Stereotipi un kultūru atšķirības” aicinājām projekta brīvprātīgos jauniešus, kuri aptuveni pusgada garumā piedalījās un arī paši organizēja pasākumus patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” mītošajiem patvēruma meklētājiem, no kuriem daži šajā laikā jau ieguvuši alternatīvo statusu, bet liela daļa saņēmuši atteikumus. Jaunieši saka, ka projektam viņus galvenokārt piesaistījušas divas lietas: iespēja nonākt saskarsmē ar cilvēkiem no atšķirīgām kultūrām un vēlme palīdzēt citiem cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē.

Diskusijas vadītāja Baiba Biezā no brīvprātīgajiem vēlējās uzzināt, kas tad bijis tas pārsteidzošākais saskarsmē ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, un kā varētu izskatīties brīvprātīgo darbība nākotnē. Viņa atzīmēja, ka brīvprātīgie arī nākotnē paliks biedrības „Patvērums „Drošā māja”” prioritāte.

Brīvprātīgās Zane Grīntāle un Natālija Gaidarova regulāri brauc uz „Muceniekiem”, lai pasniegtu patvēruma meklētājiem angļu valodas stundas. Zane, kura nesen uzsākusi studijas augstskolā, līdz šim nekad sevi nebija iztēlojusies skolotājas lomā. Viņai bijusi interesanta sajūta, kad pieauguši vīrieši viņu uzrunājuši par skolotāju. Viņai patīkot iedrošināt tos audzēkņus, kuriem pirmajā brīdī tik labi ar valodas apguvi neveicas. Esot patīkami redzēt, kā cilvēkā rodas motivācija darboties.

Natālija, pasniedzot dažādu tautību cilvēku grupai, tostarp vairākiem afgāņiem, secinājusi, ka viņu kultūrā pasniedzējs ir ļoti nozīmīgs cilvēks. „Viņi izjūt cieņu, un tā cieņa nav kaut kas viņus pazemojošs, bet kaut kas skaists,” stāsta Natālija. Viņa uzsver, ka cilvēkiem, ar kuriem „Muceniekos” strādājusi ir patiešām augsts kultūras līmenis, lai arī pārsvarā viņi nav labi izglītoti.

Sākumā angļu valodas stundas bijušas slikti apmeklētas, bet uz trešo nodarbību jau ieradušies ap 15 cilvēki, kas Natālijai bija patīkams pārsteigums. Varējis arī just, ka viņi tiešām alkst uzņemt zināšanas. Patīkamas bijušas arī attiecības grupas dalībnieku starpā – ja kāds kaut ko nav sapratis, citi viņam paskaidrojuši. Kad Natālija kaut ko nav varējusi paskaidrot angliski, tad izmantojusi savas arābu valodas zināšanas, par ko izpelnījusies savu skolnieku apbrīnu. Tas, ko Natālija šajās nodarbībās saņēma pati, bija cilvēcīgs siltums un pateicība.

Lai arī izglītojošos un izklaidējošos pasākumos patvēruma meklētāji var distancēties no ikdienas, psiholoģiskais klimats „Muceniekos” tomēr ir nomācošs.

„Uz āru viņi dažreiz cenšas mūsu priekšā parādīt, ka viss ir labi, bet sirdī jau vienalga var sajust, ka tā iekšējā sajūta ir citāda. Runāju ar gruzīniem, aicināju viņus uz angļu valodu. Viņi atnāca, pasēdēja, kaut ko padarīja, bet vispār varēja saprast, ka cilvēkiem vispār neko negribas darīt... viņu situācijā to var saprast,” stāsta Natālija.  

Brīvprātīgā Gunta Vīksne atzīmē, ka patvēruma meklētāji „Muceniekos” ir bēdīgi, jo projekts beidzas un nekāda papildus finansiāla atbalsta vairs nebūs.

Diskusijā klātesošie arī apsprieda, kā iesākto varētu turpināt nākotnē. Baiba Biezā norādīja, ka nākamais Eiropas Bēgļu fonda projektu konkurss, kurā būs iespēja saņemt finansējumu darbības turpināšanai, tiks izsludināts pavasarī. Visticamāk, ka projektu uzsākt varēs tikai jūnijā vai jūlijā, līdz ar to izveidojas pusgada pārrāvums.

Taču brīvprātīgie apgalvoja, ka iesākto domā turpināt. Angļu valodas nodarbības turpināsies arī pēc projekta beigām, saka Zane un Natālija. Brīvprātīgie nosprieda, ka arī turpmāk būtu jātiekas reizi mēnesī, lai pārrunātu iespējamās aktivitātes. Šobrīd jau zināms, ka februārī uz „Muceniekiem” gatavi aizbraukt Rīgas Danču kluba dejotāji, kas iepazīstinās „Mucenieku” iemītniekus ar latviešu tradīcijām. Tāpat brīvprātīgie domā arī par radošo darbnīcu organizēšanu un teātra pulciņa izveidi, bet pagaidām šīs idejas ir tikai iestrādes līmenī. Ja būs vajadzība, brīvprātīgie gatavi mācīt arī latviešu valodu.

Diskusijā tika izteikta arī ideja, ka patvēruma meklētājus varētu iesaistīt skolas ģeogrāfijas un vēstures stundās, kurās viņi varētu pastāstīt, par zemi, no kuras nāk. Dažiem brīvprātīgajiem gan likās, ka tā nav laba doma, jo skolēni to nesapratīšot. Viņi arī atzīmēja, ka pastāv valodas barjera, kuras dēļ tikai daži būtu spējīgi piedalīties skolas stundā un kaut ko pastāstīt.

Atceroties jaukākos projekta mirkļus, Natālija pastāstīja, ka, braucot ekskursijā autobusā katram bijusi iespēja pieiet pie mikrofona un kaut ko pastāstīt. „Un tad tiešām katrs bija kā zvaigzne – viņš runā un viss autobuss klausās, daži arī dziedāja mikrofonā,” stāsta Natālija.

Brīvprātīgā Madara Siliņa ir gandarīta par to, ka piedalījās projektā, jo līdz šim viņai nebija gadījies saskarties ar tik daudziem cilvēkiem no atšķirīgām kultūrām. Viņa teica, ka dalība projektā bijis liels ieguvums un laba pieredze, viņa, piemēram, uzlabojusi savas krievu valodas zināšanas.

Natālijai gandarījumu sniedzis cilvēciskais siltums, ko viņa saņēmusi no patvēruma meklētājiem. „Tas ir liels ieguvums, ka cilvēki ir pateicīgi par mūsu palīdzību, ka tas siltums, ko esam devuši, atgriežas pie mums. Es domāju, ka jebkuram cilvēkam cilvēciskā līmenī tas ir svarīgi. Tā ir ļoti nopietna lieta – prast darīt kaut ko tādu, kas padara citu cilvēku laimīgu,” saka Natālija.

„Tas arī bija viens no projekta mērķiem – lai brīvprātīgie ne tikai dotu, bet arī iegūtu jaunas emocijas vai iespējas priekš sevis, vai arī pārbaudītu savas spējas un iespējas. Mūsuprāt, tas izdevās” – secināja projekta vadības grupa.



Kas ir ANO Augstā komisāra pārvalde bēgļu jautājumos?

Autors: Margarita Laicāne

1950. gada decembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma rezolūciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra pārvaldes bēgļu jautājumos (Turpmāk - UNHCR) dibināšanai un tā paša gada 14. decembrī tika pieņemti šīs organizācijas statūti. Organizācija sākotnēji tika dibināta uz trim gadiem ar nodomu palīdzēt eiropiešiem, kas Otrā Pasaules kara laikā bija zaudējuši mājas. Tomēr cerības, ka organizāciju drīzumā varēs likvidēt, nepiepildījās – nākamā krīzes situācija izveidojās 1956. gadā, kad Padomju karaspēks apspieda revolūciju Ungārijā, savukārt 1960. gadā Āfrikas dekolonizācija izraisīja pirmo bēgļu krīzi šajā kontinentā. 21. gadsimtā UNHCR palīdzējusi bēgļu krīzēs Āfrikā – pamatā Kongo Demokrātiskajā Republikā un Somālijā, kā arī Āzijā un risinājusi 30 gadus ieilgušo afgāņu bēgļu problēmu.[1]

UNHCR ir svarīgākā starptautiskā organizācija bēgļu tiesību aizsardzībai. UNHCR vada un koordinē starptautiskos pasākumus, lai aizsargātu bēgļus un risinātu bēgļu problēmas visā pasaulē. Pašlaik UNHCR ir ap 6 600 personu liels personāls, kas vairāk nekā 110 valstīs sniedz palīdzību vairāk kā 34 miljoniem cilvēku[2].

Konvencijas par bēgļa statusu 35.pants[3] nosaka Konvencijas dalībvalstu pienākumu sadarboties ar UNHCR, īpaši sniegt informāciju un statistiku par:

  1. bēgļu stāvokli;
  2. konvencijas piemērošanu;
  3. normatīvajiem aktiem par bēgļiem (36.pants).

Kaut arī gan Konvencija, gan UNHCR Statūti runā tikai par „bēgļiem”, tomēr šis termins jāsaprot tā plašākajā nozīmē, ietverot gan patvēruma meklētājus, gan personas ar alternatīvo statusu.

Arī Latvijas Patvēruma likumā (4.pants)[4] noteikts Latvijas institūciju pienākums sadarboties ar UNHCR, kā arī personu tiesības sazināties ar UNHCR.

Latvijā UNHCR birojs tika slēgts 2003.gadā. Kopš 1997.gada, kad Latvija ratificēja 1951.gada Konvenciju par bēgļa statusu[5], līdz 2003.gadam bija pieņemta visa nepieciešamā nacionālā likumdošana, izveidota patvēruma procedūra, Latvijas normatīvie akti saskaņoti ar Eiropas Savienības prasībām. Pašlaik Latviju patvēruma jomā uzrauga UNHCR Reģionālais birojs Stokholmā.

UNHCR birojam nav tāda sūdzību mehānisma, kā tas ir citu Konvenciju uzraudzībai - UNHCR dalībvalstīm nevar norādīt, kādu personu atzīt par bēgli. Tomēr atbilstoši UNHCR Statūtiem[6] šī organizācija pati var piešķirt bēgļa statusu, atbilstoši UNHCR mandātam. Šādus bēgļus parasti sauc par „mandāta bēgļiem”.

UNHCR Ziemeļu un Baltijas valstu reģionālā biroja Stoholmā pārstāvis Andrejs Arjupins (Andrei Arjupin) biedrību „Patvērums „Drošā māja”” informēja, ka biroja galvenais uzdevums ir sniegt Ziemeļvalstu un Baltijas valstu valdībām atbalstu 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu ieviešanā. Birojs konsultē par starptautiskā līguma standartu piemērošanu, organizē mācības par patvēruma tiesībām, kā arī sniedz informāciju par bēgļu plūsmām un situāciju viņu izcelsmes valstīs. Reģionālais birojs, konsultējot, sniedzot informāciju un veicot apmācības, palīdz tiesām, nevalstiskajām organizācijām un patvēruma meklētājiem

Arjupins informēja, ka birojs gadā saņem aptuveni 10 – 15 vēstules vai pieprasījumus no patvēruma meklētājiem Latvijā. Nelielais vēstuļu skaits, iespējams, ir saistīts ar salīdzinoši  mazo patvēruma meklētāju skaitu Latvijā. Pamatā vēstulēs skartas tādas tēmas kā aizturēto patvēruma meklētāju dzīves apstākļi un izturēšanās pret viņiem, patvēruma pieprasījumu noraidījums, profesionālu advokātu un tulkotāju palīdzības trūkums, grūta tiesu un advokātu pieejamība, nepietiekama materiāla palīdzība no valsts (neliels pabalsts) un grūtības integrēties Latvijas sabiedrībā.

Pamatā UNHCR demokrātiskās valstīs uzrauga vispārējo situāciju valstī, kā arī likumdošanas attīstību patvēruma jomā. Tomēr lielākais un nozīmīgākais UNHCR darbs ir saistīts ar palīdzības sniegšanu krīzes situācijās, piemēram, kad kādā valstī notiek karadarbība un cilvēki masveidā bēg uz kaimiņvalstīm. Šādos gadījumos tiek veidotas īpašas UNHCR bēgļu nometnes, kur tiek sniegta visa veida palīdzība, tai skaitā, uzturs, medicīniskā palīdzība utt.


[1]UNHCR mājas lapa // http://www.unhcr.org/pages/49c3646c2.html

[2] UNHCR mājas lapa // http://www.unhcr.org/pages/49c3646c2.html

[3] 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļa statusu // Latvijas Vēstnesis, 1997., 4. jūlijs. – 171/174 // www.vestnesis.lv

[4] Patvēruma likums // Latvijas Vēstnesis, 2009., 30. jūnijs. – 100 (4086)// // www.vestnesis.lv

[5] Turpat.

[6] UNHCR Statūti // http://www.unhcr.org/3b66c39e1.html