Pārcelšanās uz dzīvi cita valstī notiek dažādu iemeslu dēļ, gan ģimenes apvienošanas nolūkā, gan mācību, darba vai vienkārši dzīves uzlabošanas dēļ. Lai dzīvotu kādā valstī ilgāku laiku, ir nepieciešams noformēt atbilstošus uzturēšanās dokumentus. Latvijā, lai uzturētos īsāku laiku, nepieciešama vīza, bet ilgākam laikam – uzturēšanās atļauja. Tātad imigrantam, pirms ieceļošanas Latvijā, ir nepieciešams nokārtot atbilstošus dokumentus, izņemot, ja ir noslēgti līgumi starp valstīm, kas atvieglo ieceļošanas noteikumus. Piemēram, ASV pilsoņiem nav nepieciešama ieceļošanas vīza. Tomēr, lai uzturētos ilgāku laiku Latvijā, ir nepieciešams nokārtot uzturēšanās atļauju.
Tādējādi tiesiskajiem jautājumiem ir nozīmīga loma imigrācijas kontekstā. Katram imigrantam personīgi dzīvesvietas maiņa ir milzīgs izaicinājums: tā ir atrautība no ierastās vides, saskarsme ar citu kultūru. Īpaši asi pārdzīvojumi var būt, ja imigrants ierodas no ļoti atšķirīgas kultūras. Šos jautājumus, dažkārt maldīgi, neuzskata par nozīmīgiem. Tomēr, neapšaubāmi, iejušanās jaunā sabiedrībā un tās pieņemšana indivīdam var būt emocionāli un psiholoģiski smags pārdzīvojums. Tik pat svarīgi ir sabiedrības locekļiem uztvert imigrantus bez aizspriedumiem, arī no savas puses cenšoties saprast un pieņemt jauno, kā arī apzinoties iespējamās barjeras, kas var rasties, saskaroties dažādām kultūrām.
Imigrants/ imigrācija –
Imigrācija ir process, proti, personu ieceļošana citā valstī ar mērķi tajā palikt uz ilgāku laiku vai, iespējams, visu dzīvi. Izšķir īslaicīgu imigrāciju, parasti līdz vienam gadam, izšķir imigrāciju pēc tās mērķa – ģimenes apvienošana, ģimenes veidošana, studijas, darbs utt. Darba imigrācija var būt arī cirkulāra: cilvēki var strādāt dažus mēnešus kādā darbā saņēmējvalstī, pēc tam doties atpakaļ uz izcelsmes valsti vai vēl kādu citu valsti un atkal atgriezties. Parasti cirkulārā migrācija raksturīga noteiktām profesijām, sezonas darbiem. Tā var arī būt kā dzīvesveids, kā cilvēka stratēģija dzīvei starp divām valstīm. Piemēram, vienā valstī ir darbs, bet citā – ģimene, mājsaimniecība. Pusgadu strādājot algotu darbu, ir iespējams iekrāt līdzekļus, lai otru pusi gada varētu dzīvot savā mājsaimniecībā un ieguldīt uzkrātos līdzekļus.
Ar jēdzienu ‘imigrants’ mēs parasti saprotam cilvēku, kurš ir ieradies kādā citā valstī ar mērķi tajā uzturēties ilgāku laiku. Ja cilvēks tikai īslaicīgi, viņš/viņa ir viesis, tūrists, ciemiņš. Taču, ja cilvēks vēlas dzīvot, strādāt ilgāku laiku, pakāpeniski būtu jāuzsāk integrācijas process, ceļš uz iespējami pilnvērtīgāka sabiedrības locekļa statusu gan ekonomiski, gan sociāli, gan arī tālākā nākotnē, iegūstot pilsonību, arī politiski. Taču politiskā ieinteresētība, līdzdalība, var īstenoties arī pirms ir iegūta saņēmējvalsts pilsonība. Imigrants var iesaistīties pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos (Latvijā tikai pilsoņi var vēlēt/ tikt ievēlētiem pašvaldības līmenī), darboties nevalstiskajās organizācijās, kas nāk klajā ar idejām, viedokļiem, kā uzlabot ar imigrantiem tieši vai netieši saistītus jautājumus. Šādu iesaisti mēs parasti dēvējam par pilsonisku aktivitāti, kas iespējama arī tiem, kuriem ir citu valstu valstspiederīgā statuss.
Kultūra, starpkultūru saskarsmes aspekti
Jēdzienam ‘kultūra’ ir dažādas definīcijas. Šajā materiālā ietversim 2003 gada UNESCO Vispārējās deklarācijas par kultūras daudzveidību ietverto definīciju:
„Ar jēdzienu kultūra apzīmē kādas sabiedrības vai sociālas grupas īpašu garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopumu un kas līdztekus mākslai un literatūrai ietver arī dzīve veidus, līdzāspastāvēšanas veidus, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskatus”.
Kultūra vienmēr ir saistīta ar cilvēku grupām, kopienu, kuras locekļiem ir kopīgas vērtības un kopības sajūta. Tās var būt gan nelielām grupām, gan arī tādā līmenī kā valsts, etniskās grupas.
Kultūru ikdienas dzīvē ir noteikumu, vērtību, tradīciju, simbolu, domāšanas un rīcības veids, kas cilvēku grupā ir veidojies un attīstījies ilgāk laikā. Kultūra nav statiska, tā atrodas nepārtrauktā attīstībā – tā gan mainās, gan arī izzūd. Runājot par kultūru, mēs varam runāt par kodu kopumu, ko cilvēks apgūst un kas kļūst par viņa esības neatņemamu sastāvdaļu, tā ir neredzama, tas, ko mēs uzskatam par normālu.
Kultūra ir arī relatīva – tas, kas ir labs, pareizs, pieņemts mums, tāds nav citas kultūras pārstāvjiem. Kultūras relatīvisms ir attiecināms, sākot no visplašākajām lietām – attieksme pret brīvību, cilvēka cieņu, sievietēm, veselību, ģimeni utt., līdz šaurākām lietām – kas ir tīrība, kas pieklājība? Paturot prātā, ka citi var domāt atšķirīgi, arī paši kļūsim iecietīgāki, elastīgāki, jo nepastāv visiem neapgāžama patiesība.
Ar kultūru bieži asociē to, ko mēs darām svētkos. Tas ir kaut kas redzams un līdz ar to – viegli apspriežams. Tomēr vislielākā mēra tā ir saistīta ar ikdienu – mājām, darbu, mājām, darbu... rituāliem un rutīnu, ko neapzināti, taču nepārtraukti turpinām. To, ko mēs darām ik dienu un ko mums ir grūti atsaukt atmiņā, jo mēs to darām katru dienu. Uzskatāms un praktisks piemērs ir to cilvēku pieredze, kuri ir strādājuši ar neaizsargātām grupām, kurām jānodrošina dzīvesvieta un darbinieki nonāk izvēles priekšā – piegādāt gatavu ēdienu vai ļaut gatavot pašiem. Parasti pieredze ir tāda, ka, lai gan drošāk būtu pārraudzīt cilvēkus, piegādājot jau sagatavotu ēdienu, katra kultūras un paradumu atšķirības ir tik lielas, ka nav iespējams visiem sagādāt tādu ēdienu, pie kāda viņi ir pieraduši. Un, ja cilvēks ilgstoši nejūtas paēdis atšķirīgā ēdiena un garšvielu dēļ, viņš var sajusties nedrošs un neapmierināts arī citās dzīves situācijās.
Sākuma pieturas punkti
Tādējādi tiesiskajiem jautājumiem ir nozīmīga loma imigrācijas kontekstā. Katram imigrantam personīgi dzīvesvietas maiņa ir milzīgs izaicinājums: tā ir atrautība no ierastās vides, saskarsme ar citu kultūru. Īpaši asi pārdzīvojumi var būt, ja imigrants ierodas no ļoti atšķirīgas kultūras. Šos jautājumus, dažkārt maldīgi, neuzskata par nozīmīgiem. Tomēr, neapšaubāmi, iejušanās jaunā sabiedrībā un tās pieņemšana indivīdam var būt emocionāli un psiholoģiski smags pārdzīvojums. Tik pat svarīgi ir sabiedrības locekļiem uztvert imigrantus bez aizspriedumiem, arī no savas puses cenšoties saprast un pieņemt jauno, kā arī apzinoties iespējamās barjeras, kas var rasties, saskaroties dažādām kultūrām.
Imigrants/ imigrācija –
Imigrācija ir process, proti, personu ieceļošana citā valstī ar mērķi tajā palikt uz ilgāku laiku vai, iespējams, visu dzīvi. Izšķir īslaicīgu imigrāciju, parasti līdz vienam gadam, izšķir imigrāciju pēc tās mērķa – ģimenes apvienošana, ģimenes veidošana, studijas, darbs utt. Darba imigrācija var būt arī cirkulāra: cilvēki var strādāt dažus mēnešus kādā darbā saņēmējvalstī, pēc tam doties atpakaļ uz izcelsmes valsti vai vēl kādu citu valsti un atkal atgriezties. Parasti cirkulārā migrācija raksturīga noteiktām profesijām, sezonas darbiem. Tā var arī būt kā dzīvesveids, kā cilvēka stratēģija dzīvei starp divām valstīm. Piemēram, vienā valstī ir darbs, bet citā – ģimene, mājsaimniecība. Pusgadu strādājot algotu darbu, ir iespējams iekrāt līdzekļus, lai otru pusi gada varētu dzīvot savā mājsaimniecībā un ieguldīt uzkrātos līdzekļus.
Ar jēdzienu ‘imigrants’ mēs parasti saprotam cilvēku, kurš ir ieradies kādā citā valstī ar mērķi tajā uzturēties ilgāku laiku. Ja cilvēks tikai īslaicīgi, viņš/viņa ir viesis, tūrists, ciemiņš. Taču, ja cilvēks vēlas dzīvot, strādāt ilgāku laiku, pakāpeniski būtu jāuzsāk integrācijas process, ceļš uz iespējami pilnvērtīgāka sabiedrības locekļa statusu gan ekonomiski, gan sociāli, gan arī tālākā nākotnē, iegūstot pilsonību, arī politiski. Taču politiskā ieinteresētība, līdzdalība, var īstenoties arī pirms ir iegūta saņēmējvalsts pilsonība. Imigrants var iesaistīties pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos (Latvijā tikai pilsoņi var vēlēt/ tikt ievēlētiem pašvaldības līmenī), darboties nevalstiskajās organizācijās, kas nāk klajā ar idejām, viedokļiem, kā uzlabot ar imigrantiem tieši vai netieši saistītus jautājumus. Šādu iesaisti mēs parasti dēvējam par pilsonisku aktivitāti, kas iespējama arī tiem, kuriem ir citu valstu valstspiederīgā statuss.
Kultūra, starpkultūru saskarsmes aspekti
Jēdzienam ‘kultūra’ ir dažādas definīcijas. Šajā materiālā ietversim 2003 gada UNESCO Vispārējās deklarācijas par kultūras daudzveidību ietverto definīciju:
„Ar jēdzienu kultūra apzīmē kādas sabiedrības vai sociālas grupas īpašu garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopumu un kas līdztekus mākslai un literatūrai ietver arī dzīve veidus, līdzāspastāvēšanas veidus, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskatus”.
Kultūra vienmēr ir saistīta ar cilvēku grupām, kopienu, kuras locekļiem ir kopīgas vērtības un kopības sajūta. Tās var būt gan nelielām grupām, gan arī tādā līmenī kā valsts, etniskās grupas.
Kultūru ikdienas dzīvē ir noteikumu, vērtību, tradīciju, simbolu, domāšanas un rīcības veids, kas cilvēku grupā ir veidojies un attīstījies ilgāk laikā. Kultūra nav statiska, tā atrodas nepārtrauktā attīstībā – tā gan mainās, gan arī izzūd. Runājot par kultūru, mēs varam runāt par kodu kopumu, ko cilvēks apgūst un kas kļūst par viņa esības neatņemamu sastāvdaļu, tā ir neredzama, tas, ko mēs uzskatam par normālu.
Kultūra ir arī relatīva – tas, kas ir labs, pareizs, pieņemts mums, tāds nav citas kultūras pārstāvjiem. Kultūras relatīvisms ir attiecināms, sākot no visplašākajām lietām – attieksme pret brīvību, cilvēka cieņu, sievietēm, veselību, ģimeni utt., līdz šaurākām lietām – kas ir tīrība, kas pieklājība? Paturot prātā, ka citi var domāt atšķirīgi, arī paši kļūsim iecietīgāki, elastīgāki, jo nepastāv visiem neapgāžama patiesība.
Ar kultūru bieži asociē to, ko mēs darām svētkos. Tas ir kaut kas redzams un līdz ar to – viegli apspriežams. Tomēr vislielākā mēra tā ir saistīta ar ikdienu – mājām, darbu, mājām, darbu... rituāliem un rutīnu, ko neapzināti, taču nepārtraukti turpinām. To, ko mēs darām ik dienu un ko mums ir grūti atsaukt atmiņā, jo mēs to darām katru dienu. Uzskatāms un praktisks piemērs ir to cilvēku pieredze, kuri ir strādājuši ar neaizsargātām grupām, kurām jānodrošina dzīvesvieta un darbinieki nonāk izvēles priekšā – piegādāt gatavu ēdienu vai ļaut gatavot pašiem. Parasti pieredze ir tāda, ka, lai gan drošāk būtu pārraudzīt cilvēkus, piegādājot jau sagatavotu ēdienu, katra kultūras un paradumu atšķirības ir tik lielas, ka nav iespējams visiem sagādāt tādu ēdienu, pie kāda viņi ir pieraduši. Un, ja cilvēks ilgstoši nejūtas paēdis atšķirīgā ēdiena un garšvielu dēļ, viņš var sajusties nedrošs un neapmierināts arī citās dzīves situācijās.
Sākuma pieturas punkti
Kas esam mēs paši?
Pirms runāt par „citu”, svešu” kultūru svarīgi ir saprasts, kas ir „mūsu”, „mana” kultūra. Atsēdieties kādā klusā stūrītī, paņemiet tasi tējas, kafijas, veltiet 15 minūtes un padomājiet par šādiem jautājumiem:
- Apsēdieties un padomājiet, vislabāk kolēģu, draugu pulkā: Kas esam „MĒS”? „Mēs” – ukraiņi, baltkrievi, krievi, moldāvi, gruzīni u.c., „Mēs” – sievietes, vīrieši, vecāki, bērni, māsas, brāļi…?
- Kas veido „ Mēs”, kādi simboli, tradīcijas, ikdienas kultūra?
- Kas ir pieļaujams „ Mums” un ko nekad nedrīkst darīt kāds no „Mums”? Kā „svešais”, „cits” var kļūt par vienu no mums?...
Lai cik pārsteidzoši brīžam tas neliktos, patiesībā visus cilvēkus vairāk vieno kopējas vērtības nekā šķir. Taču ir ietvars, kuru var un kuru nepieciešams definēt kā tādu, kas ir jārespektē Latvijā. Piemēram, vai mēs drīkstam atzīt daudzsievību? Latvijas valsts normas un ģimenes vērtības to neatzīst. Vai drīkstam būt iecietīgi pret asinsatriebību, vai drīkstam pieļaut ģimenes goda vārdā pastrādātu noziegumu pret sievieti? Ir tādas paražas, kuras mēs nedrīkstam akceptēt, jo to neļauj Latvijas likumi, pārliecība un vērtības. Tās arī nosaka robežu, līdz kurai var iet, vienojoties par kopīgām vērtībām Latvijas valstī un sabiedrībā.
Kad saskaramies ar citu kultūru pārstāvjiem, ikdienas komunikāciju var apgrūtināt citas kultūras nezināšana. Pat tādas lietas, kā sasveicināties, vai ir atļauts pieskarties sarunas laikā, ir būtiskas, lai veidotu labu kontaktu ar otru cilvēku. Kad tiekas dažādu kultūru pārstāvji, ir vērts atcerēties par šādiem saskarsmes pārbaudījumiem:
Kā var atšķirties saziņa ar citas kultūras pārstāvjiem?
- Laika un vietas atšķirīga izjūta/ attieksme – cik ir atļauts kavēt tikšanos, vai vispār ir jāierodas laicīgi?...
- Atšķirīgs komunikācijas stils – atbalsta sniegšana sarunas laikā (māšana ar galvu, verbāli apstiprinājumi), pieskārieni utt. Piemēram, Indijā dažos reģionos „jā” ir galvas šūpošana uz sāniem.
- Atšķirīga attieksme pret konflikta situācijām – atklāts vai slēpts konfliktu risināšanas veids.
- „Sejas” saglabāšana – vai komunikācijas laikā ir nepiedodami, ja sarunas partneris sajutīsies nezinošs, nekompetents? Vai man ir pieļaujams pašam sarunas laikā parādīt savu nezināšanu? Piemēram, ķīnietis jutīsies ļoti nelāgi, ja sarunas laikā JŪS varat kaut ko arī nezināt... Tāpēc, ja ķīnietis sarunas laikā kaut ko nesapratīs, viņš tomēr mās ar galvu, dos apstiprinošus mājienus, lai tikai jūs nesajustos neērti...
- Atšķirīga attieksme pret uzdevumu izpildi – piemēram, vispirms jāatrisina jautājums vai jānodibina draudzīgas savstarpējas attiecības?... Rietumos – vispirms ķeras pie darba, pēc tam nosvin sekmīgu iznākumu, arābu valstīs – vispirms nodibināt savstarpēji draudzīgas attiecības, pēc tam ķeraties pie darba jautājumu risināšanas...
- Atšķirīgi lēmumu pieņemšanas veidi – hierarhiski, demokrātiski. Citās kultūrās gala vārdu vienmēr saka vecākais ģimenes loceklis.
- Likteņa un personīgās atbildības izpratne – cik indivīds ir atbildīgs par notiekošu savā dzīvē; spēja, griba ietekmēt esošo situāciju (piemēram, kastu sistēmas).
- Atšķirīga attieksme pret atklātību – kādas emocijas var izrādīt, cik lielā mērā, cik atklāti var paust savus uzskatus.
- Atšķirīgs zināšanu apgūšanas veids – piemēram, Rietumu pasaulē zināšanas pamatā balstās uz pārbaudītiem, pierādītiem faktiem, Austrumos zināšanas var saņemt no saziņas ar gariem, dvēseles ceļojumiem utt.
Citas kultūras pārstāvji sarunājoties var neskatīties acīs, runāt pusčukstus, citi var kliegt skaļā balsī – tas nav tāpēc, ka cilvēki ir rupji, neaudzināti. Viņi nāk no citas vides! Piemēram, dažās Āfrikas valstu ciltīs ir pieņemts runāt ļoti skaļi, lai paustu savu viedokli, un tur tas tiek uzskatīts par normālu. Izprotot otru, varam doties soli pretī starpkultūru dialogā un mijiedarbībā mainīsies arī runātāja stils.
Daļā kultūru nav pieņemts teikt „Nē!” Pat tad, kad cilvēks zina, ka nespēs pildīt jūsu doto rīkojumu, pieņemt jūsu piedāvājumu, kultūras ieražas liks piekrist teiktajam, bet darbi nesekos.
Praktiski ieteikumi
Daļā kultūru nav pieņemts teikt „Nē!” Pat tad, kad cilvēks zina, ka nespēs pildīt jūsu doto rīkojumu, pieņemt jūsu piedāvājumu, kultūras ieražas liks piekrist teiktajam, bet darbi nesekos.
Praktiski ieteikumi
- Runājiet lēni, skaidri!
- Izvairieties no negatīviem jautājumiem!
- Gan uzklausiet, gan izsakieties!
- Pierakstiet!
- Sniedziet atbalstu!
- Pārliecinieties, vai informācija saprasta pareizi!
- Izvairieties no īpašiem izteicieniem!
- Uzmanīgi ar humoru!
- Uzvedības etiķete (citas kultūras)!
Ja tiek runāts svešvalodā, veltiet īpašu uzmanību valodai. Izvēlieties vienkāršus, labi saprotamus izteicienus, papildiniet ar žestiem, norādēm, rakstisku informāciju, zīmējumu, ja tas ir nepieciešams. Lielai daļai saziņas valoda, lai kādu jūs izvēlētos – latviešu, krievu, angļu utt., nav ne pirmā, ne otrā svešvaloda, tādēļ labāk neizmantot sarežģītas teikumu konstrukcijas un idiomas. Ja cilvēks nerunā svešvalodā, nepieņemiet uzreiz, ka cilvēks ir neizglītots. Šāda attieksme, pat vārdos neizteikta, ļoti pazemo. Lieciet lietā citus palīglīdzekļus, jo saziņas galvenais mērķis taču ir kaut ko noskaidrot, izskaidrot, un, reizēm to var izdarīt ar žestu palīdzību vai zīmējumu. Ja ir svarīga verbāla saruna, aiciniet palīgā tulku!
Esiet uzmanīgi ar bērnu uzaicināšanu par tulku saviem vecākiem, pat ja tā ir neformāla saruna. Bieži ir tā, ka bērni, kuri saņēmējvalstī apmeklē mācību iestādes, ātri apgūst valodu, kamēr vecākiem tas sagādā lielas grūtības. Turklāt, ja vēl pievienojas nomāktība, depresīvi stāvokļi, nav motivācijas, valodu apgūt ir vēl grūtāk. Tas, ka bērni tulko saviem vecākiem, pieaugušos nostāda bezpalīdzīgā situācijā, viņi it kā kļūst atkarīgi no saviem bērniem, mainās varas attiecības – tagad bērni ir par viņiem pārāki, gudrāki! Tas vēl spēcīgāk var veicināt nomāktības sajūtu. Tāpēc iespējami ātri nepieciešams sākt apgūt latviešu valodu.
Starpkultūru saziņā nozīmīgi ir arī veselības jautājumi. Ļoti praktiski: piemēram, daļai Āfrikas iedzīvotāju redzes pārmaiņas, tālredzība iestājas jau ap 40 gadiem, kas ir daudz agrāk nekā eiropiešiem. Ja mēs nekritiski citus uztveram, pat tādus pašus kā mēs, tad nemaz neaizdomājamies, ka cilvēks var neredzēt uzrakstīto, nevis nesaprot valodu! Katrā valstī, reģionā ir arī atšķirīgas hroniskās slimības, mutācijas; imigranti to var arī neapzināties, bet tas ietekmē dzīves kvalitāti, spēju strādāt, izturēt slodzi.
Attieksme pret sievieti joprojām ir viens no grūtākajiem jautājumiem starpkultūru saskarsmē it visur pasaulē, un ES valstis nav izņēmums. Dažādās kultūrās un reliģijās tā var būt krasi atšķirīga. Svarīgi ir jau sākotnēji skaidri apzināties, kādas ir Latvijas vērtības, kuras nedrīkst pārkāpt un kuras veido pamatu visai vērtību sistēmai. Tāpat svarīgi ir zināt t.s. sarkano līniju, kuru nedrīkst pārkāpt. Latvijā ir atļauts nēsāt tādu reliģisku vai etnisku apģērbu, kādu cilvēks vēlas, taču, sievu izvarošana ir krimināli sodāms noziegums.
Palīdzības, atbalsta sniegšanā nereti dominē vispārcilvēciskais aspekts, ka vispirms ir jāpalīdz bērniem. Taču ir jāapzinās, ka bērns ir ļoti cieši saistīts ar ģimeni, un īpaši – ar sievieti. Tādēļ pareizāk būtu uztvert visu ģimeni kā vienotu veselumu, nevis izcelt tikai bērnus. Tad palīdzība būs arī mērķtiecīgāka un efektīvāka.
Svarīgi sevi motivēt un atrast iekšējos spēkus, resursus, sākt aktīvi darboties, apgūt jauno un nezināmo. Ja nepieciešams, meklējiet atbalstu no tuviniekiem, draugiem, apkārtējās sabiedrības. Ir jāatrod ceļi, kā pats var veidot savu dzīvi iespējami veiksmīgāk jaunajā valstī un sabiedrībā.
Integrācijas stadijas
Esiet uzmanīgi ar bērnu uzaicināšanu par tulku saviem vecākiem, pat ja tā ir neformāla saruna. Bieži ir tā, ka bērni, kuri saņēmējvalstī apmeklē mācību iestādes, ātri apgūst valodu, kamēr vecākiem tas sagādā lielas grūtības. Turklāt, ja vēl pievienojas nomāktība, depresīvi stāvokļi, nav motivācijas, valodu apgūt ir vēl grūtāk. Tas, ka bērni tulko saviem vecākiem, pieaugušos nostāda bezpalīdzīgā situācijā, viņi it kā kļūst atkarīgi no saviem bērniem, mainās varas attiecības – tagad bērni ir par viņiem pārāki, gudrāki! Tas vēl spēcīgāk var veicināt nomāktības sajūtu. Tāpēc iespējami ātri nepieciešams sākt apgūt latviešu valodu.
Starpkultūru saziņā nozīmīgi ir arī veselības jautājumi. Ļoti praktiski: piemēram, daļai Āfrikas iedzīvotāju redzes pārmaiņas, tālredzība iestājas jau ap 40 gadiem, kas ir daudz agrāk nekā eiropiešiem. Ja mēs nekritiski citus uztveram, pat tādus pašus kā mēs, tad nemaz neaizdomājamies, ka cilvēks var neredzēt uzrakstīto, nevis nesaprot valodu! Katrā valstī, reģionā ir arī atšķirīgas hroniskās slimības, mutācijas; imigranti to var arī neapzināties, bet tas ietekmē dzīves kvalitāti, spēju strādāt, izturēt slodzi.
Attieksme pret sievieti joprojām ir viens no grūtākajiem jautājumiem starpkultūru saskarsmē it visur pasaulē, un ES valstis nav izņēmums. Dažādās kultūrās un reliģijās tā var būt krasi atšķirīga. Svarīgi ir jau sākotnēji skaidri apzināties, kādas ir Latvijas vērtības, kuras nedrīkst pārkāpt un kuras veido pamatu visai vērtību sistēmai. Tāpat svarīgi ir zināt t.s. sarkano līniju, kuru nedrīkst pārkāpt. Latvijā ir atļauts nēsāt tādu reliģisku vai etnisku apģērbu, kādu cilvēks vēlas, taču, sievu izvarošana ir krimināli sodāms noziegums.
Palīdzības, atbalsta sniegšanā nereti dominē vispārcilvēciskais aspekts, ka vispirms ir jāpalīdz bērniem. Taču ir jāapzinās, ka bērns ir ļoti cieši saistīts ar ģimeni, un īpaši – ar sievieti. Tādēļ pareizāk būtu uztvert visu ģimeni kā vienotu veselumu, nevis izcelt tikai bērnus. Tad palīdzība būs arī mērķtiecīgāka un efektīvāka.
Svarīgi sevi motivēt un atrast iekšējos spēkus, resursus, sākt aktīvi darboties, apgūt jauno un nezināmo. Ja nepieciešams, meklējiet atbalstu no tuviniekiem, draugiem, apkārtējās sabiedrības. Ir jāatrod ceļi, kā pats var veidot savu dzīvi iespējami veiksmīgāk jaunajā valstī un sabiedrībā.
Integrācijas stadijas
Kad mēs nonākam jaunā kultūrā, asi var izjust „savu” kultūru, notiek it kā pamošanās un pozicionēšanās „es”, „mana” kultūra un „citi” – jaunais, svešais. Runājot par iejušanos citā kultūrā, var runāt par piecām integrācijas stadijām. Katram tās var īstenoties atšķirīgi, un katram ir atšķirīgs hronoloģiskais laiks, kurā izdodas iziet cauri šīm stadijām. Ideālā variantā būtu nepieciešams attīstīt paša spēju, rast atbalstu un iedrošinājumu tuviniekos, kolēģos, lai neuzkavētos negatīvās izjūtās:
| Integrācijas stadija | Tipiskas izpausmes |
| I – t.s. “medus mēneša” stadija | viss ir jauns, interesants... jaunie apstākļi tiek skatīti kā ar tūrista, atklājēja acīm |
| II –diskomforts | persona sāk apzināties atšķirīgo, asāk izjūt “ savu”, “jauno” kultūru |
| III – iespējama agresivitāte un noliedzoša attieksme | šo stadiju varētu raksturot ar tik vienkāršo teicienu – “Pie mums tā nedara!!!”. Atšķirīgais personai kļūst kaitinošs. Psiholoģiski un emocionāli šajā stadijā cilvēks var justies ļoti nelaimīgs, ierauties sevī, var būt ļoti spēcīga vēlme norobežoties no jaunās kultūras. |
| IV – atšķirīgā un vienojošā apzināšana | šajā stadija sākas zināms samierināšanās un pragmatiskas izziņas process („ Labi, pie jums ir šādi, bet mums – tomēr citādi....”) Notiek pieņemšana, jauna sava „es” pozicionēšana. |
| V – spēja integrēties | cilvēks iekšēji ir pieņēmis jauno. |
Trešā stadijas kritiskākajā fāzē var parādīties protests pret visu: valsts ir slikta, valoda slikta utt. Taču visbiežāk tas ir signāls, ka pati persona jūtas slikti, tādēļ projicē savu stresu uz apkārtējo vidi, sabiedrību. Īpaši smagi šī stadija var atsaukties savstarpējās attiecībās ģimenē, ja viens no ģimenes locekļiem ir imigrants, otrs- vietējais iedzīvotājs. Negatīvais neapzinātā līmenī var tikt projicēts uz partneri, jo viņš ir daļa no „svešā”, jaunā.
Atcerieties, ka, ja jūs jūtaties slikti, var būt vēlme noraidīt sniegto palīdzību. Valodas nezināšanas dēļ nevar atrast darbu, taču depresīvā noskaņojumā arī valodas apguve ir apgrūtināta, cilvēks vienkārši „neņem valodu pretī.” Tātad pirmais solis būtu mēģināt atgūties, izprast situāciju, un tad soli pa solim turpināt virzīties uz priekšu.
Un nobeigumā atcerēsimies, ka integrācija nav tikai kaut kas, kas attiecas uz cilvēkiem, kas pārceļas dzīvot uz citu valsti. Mēs kā cilvēciskas būtnes integrējamies visu savu dzīvi – kad mēs kā bērni sākam iets uz bērnudārzu, mēs integrējamies šajā jaunajā vidē, sociumā; tad mēs sākam apmeklēt skolu – atkal mēs integrējamies jaunajā vidē, iejūtamies „skolnieka” sociālajā lomā; varbūt pēc tam augstskola un „studenta” loma; apprecamies – integrējam sevi jaunajā sociālajā lomā „vīrs”, „sieva”, piedzimst bērni – atkal jauna loma – „māte”, „tēvs”... Un tā bezgalīgi. Integrācija ir process, kas skar ikvienu no mums visas dzīves garumā.
latviski
english
по-русски
