Laipni lūgti biedrības "Patvērums "Drošā māja"" tīmekļa vietnē!

Konsultācijas Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588

Dzīvesstāsti

                        

   

     

Ibrahims no Irākas: Tie nav cilvēki, tas nav islāms

Ibrahims (vārds ir mainīts) Latvijā ir četrus mēnešus, un šobrīd kopā ar savu ģimeni uzturas patvēruma meklētāju centrā Muceniekos, kur gaida lēmumu par statusa piešķiršanu. Par iemesliem, kas lika pamest dzimto Irāku un doties ceļā bez skaidra galamērķa drošākas dzīves meklējumos, kā arī pirmajos iespaidos par Latviju, viņš piekrita dalīties sarunā.

Bēgļu gaitas 41 gadu vecajam Ibrahimam nav svešas. Pirmo reizi Irāku viņš pameta pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad bēga no kara. Toreiz viņš nonāca Vācijā, kur nodzīvoja veselus 10 gadus, strādājot par frizieri, automehāniķi un pavāru, un kopā ar savu sievu armēnieti izveidoja kuplu ģimeni. Ibrahimam ar Sofiju kopā ir septiņi bērni. Jaunākajam – meitai –  ir divi gadi, savukārt vecākajam – dēlam –  aprīlī būs 18.

Tieši reliģiskās nesaskaņas ir iemesls, kāpēc Ibrahims pieņēma lēmumu jau otro reizi doties prom no Kirkūkas. "Mana sieva ir kristiete, bet es – musulmanis. Tā kā Kirkūka ir izteikti radikālu musulmaņu pilsēta, tad pret mums ir visi. Uz mani skatās citādāk, jo esmu apprecējis kristieti. Mani nepieņem sievas reliģijas dēļ."

Ar Sofiju viņi iepazinušies Irākā, kur viņa nonāca laikā, kad Armēnija karoja ar Azerbaidžānu. Vecāku vai citu radinieku bez Ibrahima un viņu bērniem sievietei nav – visus nogalināja karā.

Lēmums par aizbraukšanu tika pieņemts vien pusgadu pēc atgriešanās no Vācijas. Vairākas reizes Ibrahims saņēma anonīmas draudu vēstules, ka gadījumā, ja viņš un viņa ģimene nepametīs pilsētu, viņus visus nogalinās. Bērni uz skolu šajā laikā negāja, jo gluži vienkārši ģimenei bija bail, ka ar viņiem kas varētu notikt. "Bērnus zog, bet pēc tam zvana un pieprasa izpirkuma naudu," stāsta Ibrahims.

Kas ir šie "viņi", kas nemitīgi draud un nogalina mierīgos iedzīvotājus? "Teroristi. "Islāma valsts". Kas tad cits?" atbild Ibrahims.

Pēc pirmajiem saņemtajiem draudiem uz pāris mēnešiem viņi devušies padzīvot pie Ibrahima vecākiem. Kad atgriezušies atpakaļ Kirkūkā, viņu mājas vietā rēgojās vien plika zeme – ģimenes nams bija uzspridzināts. Viņi devās tālāk uz Erbīlu Kurdistānas apgabalā, kas ir daudznacionāla pilsēta ar dažādām pārstāvētām reliģijām, taču pēc trim mēnešiem ģimene saprata, ka dzīve Irākā tomēr vairs nav iespējama.

"Tās ir nemitīgas bailes par savu un savas ģimenes dzīvību. Mana māja tika iznīcināta, viss atkal jāsāk no nulles. Tas ir pārāk smagi. Es nevaru savus bērnus pakļaut tādām briesmām. Tur nav ne ārstu, ne atbalsta no valdības, algas izmaksātas netiek. Lielie cilvēki – politiķi – visu sabāž savās kabatās. Par iedzīvotājiem viņiem nerūpējas nemaz. Tā nav dzīve."

Latvijā Ibrahims un viņa ģimene nonāca nejauši. No sākuma ar autobusu viņi devās uz Turciju, no kurienes ar kuģi nonāca Gruzijā, savukārt tur satika cilvēku, kas viņus ar vilcienu nogādāja Eiropā. Kur? To Ibrahims nezina. Divas naktis esot pavadījuši kādā dzīvoklī, kuru viņiem bija piekodināts nekādā gadījumā nepamest. "Mums teica, lai neejam ārā, jo tad mūs nogalinās. Speciāli baidīja," stāsta Ibrahims. "Tad pēkšņi saka, ka mums jāceļās un jābrauc. Es prasu: "Uz kurieni? Saņēmu atbildi: "Nav jūsu problēma. Gribi uz Eiropu? Mēs tevi aizvedīsim!"

Vesti esot mazā busiņā bez logiem, tāpēc neko apkārt neesot redzējuši, ceļš ildzis visu nakti. "No rīta mūs kā dzīvniekus izlaida kaut kādā mežā ar tekstu: "Ejiet!" Uz kurieni?!! Bērni raud, auksts, visiem bail. Sākām iet, satikām vēl vienu ģimeni no Irākas, kopā gājām kādas septiņas stundas," stāsta Ibrahims. "Tad ieraudzījām nelielu ciemu. Cilvēki ar mums nerunāja, baidījās. Ieradās policija un mūs savāca, aizveda uz Daugavpili, kur palikām vienu nakti, bet pēc tam mūs aizveda uz Muceniekiem."

Naudu šim "ceļojumam" Ibrahims esot ieguvis, pārdodot savas automašīnas (viņš Irākā strādāja par taksistu), kā arī esot palīdzējuši vecāki, pārdodot savu zemi. "Jūs esat jauni, brauciet prom, citādi jūs nogalinās," vecāku vārdus atminas Ibrahims.

Dienas Muceniekos, kamēr ģimene gaida statusa piešķiršanu, velkoties lēni un vienmuļi: "Man nepatīk sēdēt un neko nedarīt, taču, kamēr nav piešķirts statuss, darbu meklēt es nevaru. Četri no mūsu bērniem Rīgā iet skolā, par ko viņi ir ļoti priecīgi. Kopā ar bērniem mēs mēdzam atbraukt arī uz Rīgu, decembrī bijām kursos biedrībā "Patvērums "Drošā māja"", kur mums mācīja par Latvijas kultūru, vēsturi, kā atrast dzīvesvietu, darbu un citām praktiskām lietām. Bija ļoti vērtīgi. Šo svētdien mēs bijām arī starptautiskās valodas dienas pasākumā, kur veidojām latviešu valodas vārdnīcu. Nupat bijām arī trīs pašvaldībās, kur varējām iepazīties ar dzīvi ārpus Rīgas.

Visu interviju lasiet portālā www.apollo.tvnet.lv<<

Intervijas autore: žurnāliste Sabīne Košeļeva, portāls www.apollo.tvnet.lv. Intervija tapusi sadarbībā ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" projekta „Migrācija: attīstības iespēja” ietvaros, kas tiek īstenots ar Eiropas Savienības un LR Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu Eiropas gada attīstībai 2015 Nacionālās darba programmas ietvaros. Nacionālās darba programmas aktivitāšu ieviesēji ir LR Ārlietu ministrija un Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS). Par publikācijas saturu pilnībā atbild biedrība „Patvērums „Drošā māja””, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Informācija pārpublicēta, saskaņojot ar www.apollo.tvnet.lv redakciju. Papildu informācija: Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 29145314, e-pasts: rasa.salina@gmail.com

                        

   

     

Bēgļu ģimene no Uzbekistānas: Uz Latviju braucām ar bailēm

“Mēs ļoti gribam iegūt pilsonību,” saka Valērija (vārds mainīts), kas patvēruma meklējumos Latvijā ieradās no Uzbekistānas, ieguva bēgļa statusu, un kopā ar vīru un pieciem bērniem Latvijā dzīvo piecus gadus.

Saruna ar Valēriju notiek krievu valodā nevalstiskajā organizācijā “Patvērums “Drošā māja””. Pēdējo gadu laikā šī biedrība Valērijas ģimenei sniegusi nozīmīgu atbalstu.

Šobrīd aktuālākais Viktorijas ģimenes dzīvē ir darba meklējumi, kas pēdējo gadu laikā bijuši neveiksmīgi galvenokārt nepietiekamo valodas zināšanu dēļ. “Mēs nevaram atrast darbu, jo man nav nepieciešamās kvalifikācijas un latviešu valodas otrās kategorijas. Manam vīram it kā ir kvalifikācija, bet viņam nav vispār nekādas valodas kategorijas,” saka Valērija.

Bez valsts valodas zināšanām pēc Valērijas teiktā neņem darbā pat par krāvēju lielveikalā. Līdz šim visi ikdienas darbi saistīti ar rūpēm par bērniem: “Viņi bieži slimo, vajag uz poliklīniku vest, jāmācās, jāgatavojas skolai. Tāpēc pagaidām esam aizņemti ar ģimeni, bet pa lielam, vīrs ir noguris, jo vēlas strādāt. Austrumos nav pieņemts, ka vīrietis sēdētu mājās. Pieņemts ir tā, ka vīrs visu laiku darbā, bet sieva nodarbojas ar mājsaimniecību.”

Kopš Valērijas ģimene dzīvo Latvijā, lielu atbalstu viņiem sniedz Rīgas pašvaldības sociālais dienests. Ar šiem līdzekļiem daļēji tiek segti izdevumi par dzīvokli un iztiku. Daudz izdevumu ģimenē rodas no bērna ar īpašām vajadzībām aprūpei. Lielu atbalstu ģimenei sniegusi organizācija “Patvērums „Drošā māja”” iepriekšējos gados īstenotajos Eiropas Savienības fondu projektos. “Viņi mums burtiski bija ģimenes vietā. Ar jebkuriem jautājumiem, medicīniskiem, sadzīviskiem, emocionāliem un pat dvēseliskiem reizēm, protams arī materiāliem, mēs nācām uz šo biedrību, jo pirmos gadus mums šeit nebija neviena pazīstamā,” saka Valērija.

Kamēr viņa ar vīru piedalījušies latviešu valodas apguves projektos, valodas zināšanu līmenis esot ievērojami uzlabojies. “Progress bija, bet tagad, kad esam izolēti no latviski runājošas vides, un nav nekādu kursu, protams, sāk aizmirsties. Arī nupat gribējām pieteikties izsludinātajos latviešu valodas kursos, bet vietu skaits bija ierobežots un trīs dienu laikā visas vietas jau bija aizņemtas. Tāpēc mēģinām darīt to, ko paši varam saviem spēkiem - vīrs regulāri klausās latviešu radio, bet es, apdarot mājas darbus, cenšos klausīties televīzijas pārraides latviešu valodā. Mans vidējais dēls mācās latviešu skolā un labi runā latviski, bet, atnākot mājās, negrib runāt. Saka, mammu, es tevi nesaprotu, mammu, tu nepareizi runā. Principiāli nevēlas runāt. Es nezinu kāpēc,” saka Valērija. Savukārt valodas kursus apmeklēt par saviem līdzekļiem ģimenei šobrīd esot par dārgu.

Pie klimatiskajiem apstākļiem Valērija ir jau pieradusi. Grūtāk esot vīram: “Viņš mīl siltumu. Vējā mūždien apaukstējas. Man pašai ir normāli. Varbūt tāpēc, ka nemīlu karstumu. Man labāk patīk auksts, nekā karsts laiks. Es šeit jūtos kā savā dzimtajā vidē. Cilvēki, klimats, kultūra, viss man radniecisks. Vairs nevaru iedomāties sevi dzīvojam citur.”

Uz Latviju Valērijas ģimene devusies ar nelielām bažām: “Teikšu godīgi - braucu ar bailēm, mūs nobiedēja, ka šeit ir liela nepatika pret iebraucējiem. Tomēr mēs zinājām, kā darbojas informācijas karš. Par to jau bijām pārliecinājušies praksē. Bet, kad atbraucām, mēs jutām cilvēku sirds siltumu, un tā ir līdz pat šim brīdim.”

Vaicāta, vai domājusi par iespēju pārcelties uz kādu citu valsti, Valērija atbild noraidoši: “Sākotnēji plānojām citu vietu. Gribējām dzīvot Zviedrijā, bet sanāca, ka palikām Latvijā un esam ļoti priecīgi un pateicīgi par to, ka mūs šeit uzņēma. Man Latvijā ir labi draugi, bērni šeit labi jūtas, mācās, un mēs ar vīru arī cenšamies iedzīvoties. Tomēr vīram ir grūtāk. Bet to var saprast, viņš ir austrumnieks.”

Lūgta pastāstīt, kas Latvijā visvairāk patīk, Valērija saka: “Latvieši pēc dabas ir kulturāli, izglītoti, ieturēti. Tas viss man ir radniecisks, varbūt tāpēc es šeit labi jūtos. Un man patīk, ka šeit tomēr tiek ievērots likums. Varbūt ne vienmēr ideāli, bet tomēr. Uzskatu, ka nav tādas valstis, kurās visas puses ideāli ievērotu likumus, bet salīdzinājumā ar Uzbekistānu, šeit ir likuma paklausīgi pilsoņi. Un tas ir svarīgi.”

Uz jautājumu, vai patvēruma meklētājiem Latvija varētu šķist saistoša vieta, kur dzīvot, Valērija saka: “Zinu, ka no Sīrijas bēg šobrīd ļoti daudz cilvēku. Viņu vidū ir arī daudz kristiešu, kuri bēg, lai patiešām meklētu drošību. Tomēr, domāju, ka vairums cilvēku bēg ekonomisko problēmu dēļ.  Atceros, kad mēs nokļuvām Zviedrijā, mums teica, ja jūs tūlīt neizdomāsiet leģendu par sevi, tad jūs no šejienes padzīs. Bet mēs kristieši būdami uzskatījām - ja mēs samelosim valstij, tad mēs samelosim Dievam. Kāda jēga? Ja Dievs mūs tajā valstī redz, viņš mūs tur atstās, ja nē, tad būsim tur, kur mums vajadzēs atrasties.”

“Es pati nekad neesmu strādājusi algotu darbu, jo bērni dzima viens pēc otra. Izglītība man ir, bet man nesanāca tālāk attīstīties, jo visa dzīve ir pievērsta ģimenei un rūpēm par bērniem. Manam vīram arī darba tirgum šobrīd īsti nav, ko piedāvāt. Viņš varētu strādāt par šoferi vai par automehāniķi, bet Latvijā prasību līmenis ir augstāks, nekā tas bija Taškentā. Arī izglītības līmenis šim arodam šeit ir augstāks, un pat pašu automašīnu līmenis ir cits. Lai ietu strādāt par automehāniķi, vajag ļoti nopietni vēl pamācīties klāt,” uz sarežģīto situāciju norāda Valērija. Tomēr viņa cer, ka ar laiku situācija mainīsies.

Valērija ar ģimeni ar lielāko prieku paliktu Latvijā līdz mūža galam: “Jā, es gribētu. Es kā ticīgs cilvēks varu teikt tā, ka uz zemes nav pilnīgi drošas vietas. Ja meklē tikai ekonomisko stabilitāti, skaidrs, ka citur tā var būt lielāka, bet, iespējams, tad cietīs dvēseliskā puse. Mums pats galvenais ir mūsu bērnu drošība. Lai viņi izaugtu veselīgā atmosfērā. Mīlētu tuvākos.”

“Teikšu godīgi, mēs šobrīd ļoti, ļoti gribam iegūt pilsonību, jo zinu, ka tad, kad būsim pilsoņi, mums nebūs bēgļu pases, mūs uzņems brīvāk, nebūs ierobežojumu, jo cilvēki tomēr domā stereotipiski,” uzskata Valērija.

“Gribas nest labumu šai valstij, lai redzētu, ka nav veltīgi mūs pieņēmusi. Mēs atvedām topošos nodokļu maksātājus. Vecākais dēls jau strādā, maksā nodokļus, precējies, viss ir normāli,” viņa saka.

Arī drošības sajūta esot pietiekami augsta. “Droši jā, kaut gan mēdz jau teikt, ka ir tādi rajoni, kuros par mobilo telefonu var nogalināt. Es gan to nezinu, jo es tur neeju,” viņa smaidot saka.

Visu interviju lasiet portālā www.apollo.tvnet.lv<<

Intervijas autore: žurnāliste Dana France, portāls www.apollo.tvnet.lv. Intervija tapusi sadarbībā ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" projekta „Migrācija: attīstības iespēja” ietvaros, kas tiek īstenots ar Eiropas Savienības un LR Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu Eiropas gada attīstībai 2015 Nacionālās darba programmas ietvaros. Nacionālās darba programmas aktivitāšu ieviesēji ir LR Ārlietu ministrija un Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS). Par publikācijas saturu pilnībā atbild biedrība „Patvērums „Drošā māja””, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Informācija pārpublicēta, saskaņojot ar www.apollo.tvnet.lv redakciju. Papildu informācija: Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 29145314, e-pasts: rasa.salina@gmail.com


                        

   

Atklāta saruna ar bēgli no Afganistānas: Par šausmām, bēgļa gaitām un Latviju

Patvēruma meklētāju skaits Eiropā nemitīgi pieaug. Nekontrolētā bēgļu plūsma, kas ik dienu pārkāpj Eiropas robežas, raisījusi neapmierinātību eiropiešos. Dusmas, niknums un neiecietība – tās ir emocijas, kuras nereti tiek paustas bēgļu sakarā... Un nav tā, ka eiropiešus varētu vainot – Jaungada nakts notikumi Ķelnē, grautiņi, slepkavības –, tie ir pietiekami nopietni iemesli, lai attaisnotu cilvēku noraidošo attieksmi. Bet visus patvēruma meklētājus «vienā maisā» neieliksim. Cilvēki, kuri bēg no kara šausmām, nav retums arī to vidū, uz kuriem rādām ar pirkstu, neapdomīgi izsakot nievājošos vārdus.

Rešads (21 g.) ir no Afganistānas, bet jau piecus mēnešus par savām mājām sauc Latviju. Jaunais puisis nebaidās mūsu zemi saukt par savējo, sakot, ka ir laimīgs.

Satiekot Rešadu, uzreiz ir skaidrs – puisis ir ārvalstnieks, pat neapzinoties pirmā domā galvā – musulmanis. Tā ir patiesība, un šādus novērojumus raduši arī cilvēki uz ielas, kas Rešadam veltījuši ne vienu vien neizpratnes pilnu skatienu. Neskatoties uz to, puisis sauc latviešu tautu par draudzīgu, pat «iedegdamies» par mūsu tautas sirsnību.

Bēgot no nāves, rod laimi Latvijā

Rešads no Afganistānas uz Latviju pārbēdzis pirms pieciem mēnešiem. Pārāk daudz problēmu puiša dzimtenē likušas pamest ģimeni un sākt jaunu dzīvi valstī, par kuras eksistenci nekad iepriekš pat nebija nojautis.

«Šeit nokļuvu, jo Talibu kaujinieki gribēja piespiest mani strādāt viņu labā. Viņiem vajag jaunus puišus, un, tā kā esmu 21 gadu vecs, biju mērķis,» stāsta Radžids. Viņš atzīst, ka dzīvībai briesmas draud joprojām, ja vien viņu atrastu...

Jautājot, kāpēc tieši Latvija, Rešads atbildi nerod. Viņš iepriekš nav zinājis, uz kurieni dodas. Mērķis bija Eiropa, bet valsts neesot bijusi svarīga. «Es kopā ar citiem bēgļiem Latvijas teritorijā nokļuvu caur mežu. Tur mūs sagaidīja policija, un tikai tad uzzināju, ka esmu nokļuvis Latvijā. Man pirms tam nebija ne jausmas, kas šī ir par valsti, es pat nezināju, ka tāda Latvija eksistē,» viņš stāsta.

Uz jautājumu, cik ilgi viņš Latvijā gribētu uzturēties, Rešads atbild nekavējoties : «Visu dzīvi!» Lai gan viņa ģimene palikusi Afganistānā, puisis ir samierinājies ar domu, ka nekad vairs viņus nesatiks.

«Mana ģimene dzīvo Afganistānā. Viņiem briesmas nedraud, jo tēvs ir vecs vīrs, Talibu kaujiniekiem viņš vairs nav noderīgs, bet mani trīs brāļi ir pārāk jauni - viņiem ir tikai septiņi, deviņi un 12 gadi. Tikai es biju kaujiniekiem vajadzīgs,» atzīst Rešads.

Aukstums nebiedē

Rešadam Latvijā patīk. Viņš stāsta, ka sākumā bijis grūti pierast pie aukstuma, taču tas noteikti nav šķērslis, lai šeit paliktu. Arī citas Eiropas valstis viņu nesaista. Iegūstot alternatīvo statusu Latvijā, Rešads mūsu mājas sauc arī par savējām.

«Man patīk latvieši. Viņi ir ļoti sirsnīgi un laipni cilvēki, arī ļoti draudzīgi. Tā kā es runāju gan krievu, gan angļu valodā, man nav bijušas problēmas šajā valstī. Tie bēgļi, kas nerunā nevienā starptautiskā valodā, varbūt domā, ka latvieši ir noraidoši, jo neprot ar viņiem komunicēt.»

Jautājot par kultūras atšķirībām, Rešads atzīst, ka lielākā atšķirība ir reliģija. «Esmu musulmanis, bet Latvija ir lielākoties kristiešu zeme, bet es cienu kristiešus. Tā ir jūsu ticība.» Viņš gan stāsta, ka savu ticību nemainītu tādēļ vien, ka visi viņa senči bijuši musulmaņi, taču Rešads uzsver, ka nav tāds musulmanis, kādu Eiropa ieraudzīja Jaungada naktī Ķelnē.

Runājot par atšķirībām, puisis aizrautīgi stāsta par svētkiem, kādus piedzīvojis Latvijā. Ziemassvētki un Jaunais gads viņam bijis kas jauns. Afganistānā šos svētkus nesvinēja, tieši Latvija viņam iemācīja, ko patiesībā nozīmē priecāties.

Visu interviju lasiet portālā www.apollo.tvnet.lv<<

Intervijas autore: žurnāliste Lāsma Didrihsone, portāls www.apollo.tvnet.lv. Intervija tapusi sadarbībā ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" projekta „Migrācija: attīstības iespēja” ietvaros, kas tiek īstenots ar Eiropas Savienības un LR Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu Eiropas gada attīstībai 2015 Nacionālās darba programmas ietvaros. Nacionālās darba programmas aktivitāšu ieviesēji ir LR Ārlietu ministrija un biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Par publikācijas saturu pilnībā atbild biedrība „Patvērums „Drošā māja””, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Informācija pārpublicēta, saskaņojot ar www.apollo.tvnet.lv redakciju. Papildu informācija: Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 29145314, e-pasts: rasa.salina@gmail.com