Jāatzīst, ka saruna ar Alimu nebūt nevedas viegli un raiti, atbildes uz jautājumiem jāvelk ārā teju kā ar knīpstangām. Bērnu dēļ atklāt savu īsto vārdu viņa nevēlas, fotografēties ne tik, taču palēnām Alima atveras, bet uz sarunas beigām pat ik pa laikam skanīgi iesmejas, jo, šķiet, saprot, ka mans nodoms ne tuvu nav izvilināt sāpīgu atmiņu stāstus, ar kuriem «izklaidēt» lasītājus, vai tiesāt, ka ar mani nesarunājas latviski. Mūsu sarunas mērķis drīzāk ir censties saprast, kā tas ir – veidot dzīvi no nulles pilnīgi svešā vietā, jo mājās atgriezties vairs nav droši. Noskaidrot, cik atvērti mēs kā sabiedrība esam atšķirīgajam no mums, paskatīties uz sevi no malas ar citu acīm, jā, varbūt viegli uzmīt kādam uz varžacīm, bet, iespējams, atklāt arī ko jaunu citam par citu.
Jābrauc uz turieni, kur bērniem būs labāk
Latvijā Alima 2012.gada sākumā ieradās no Kazahstānas, uz kurieni pēc valdības apvērsuma 2010.gadā viņa kopā ar vīru un diviem bērniem aizbēga no Kirgizstānas: «Pēc revolūcijas mainījās dzīves apstākļi un kļuva nedroši, sākās vajāšana, tāpēc daudzi no turienes devās prom. Pārsvarā izglītotais sabiedrības slānis un ģimenes ar bērniem. Palika veci cilvēki un tie, kuru bērni vēl bija pārāk mazi, lai mērotu tālu ceļu.»
Vaicāta, kamdēļ izvēle kritusi tieši par labu Latvijai, Alima atklāj, ka «pie vainas» ir ģimenes paziņas, kuri uz šejieni gluži tāda paša iemesla dēļ atbēga divus gadus ātrāk. «Šeit bija labvēlīgi apstākļi iebraukšanai, proti, nekustamā īpašuma iegāde un iespēja iegūt uzturēšanās atļauju. Turklāt man bija iespēja šeit strādāt (Alima ir grāmatvede – red.), kas bija ļoti svarīgs faktors. Ģimenes drošības dēļ Kirgizstānā atgriezties mēs negribējām, tāpēc vērsāmies šeit, lai saņemtu bēgļa statusu, kuru mums arī piešķīra.»
Alima gan atzīst, ka līdz tam par Latviju zinājuši diezgan maz. Kad skolā vēl Padomju Savienības laikā bijis jāmācās par visām republikām, par Baltiju esot radies iespaids, ka tā atšķiras no citām vietām, jo atrodas tuvāk Eiropai. Un Alimas ģimene gribējusi doties tieši uz Eiropu, jo prioritāte ir bērnu izglītība, kas Eiropā, viņasprāt, ir labākā kvalitātē nekā, piemēram, Kazahstānā vai Krievijā. «Ar vīru runājām, ka, ja reiz mums ir jāaizbrauc, tad jādodas uz turieni, kur bērniem būs labāk.»
Vecākais bērns šobrīd mācās ceturtajā klasē, bet jaunākais septembrī ies pirmajā klasē. «Bērni mācās krievu skolā. Mums ļoti paveicās, ka šeit bija labi paziņas, kuri ieteica iesākumā bērnus sūtīt krievu skolā. Es vispār uzskatu, ka bērniem ir jāmācās tajā valodā, kādā sazinās attiecīgajā valstī, taču mums paskaidroja, ka pamatzināšanas iegūt svešvalodā būs daudz grūtāk nekā dzimtajā valodā. (Ikdienā ģimenē sarunājas krievu valodā, jo gan Kazahstānā, gan Kirgizstānā tā ir otrā valsts valoda – red.) Tiesa, man bija nedaudz nepareiza izpratne par krievvalodīgo skolu. Es biju iedomājusies, ka tur visas mācības notiek krievu valodā, taču realitātē tā vis nav. Daļa priekšmetu ir jāapgūst latviešu valodā, turklāt ar katru gadu šo priekšmetu skaits palielinās.»
Arī pati Alima mācās latviešu valodu, bet saka, ka «tas galīgi nav veiksmes stāsts». Valoda esot ļoti sarežģīta. Zināmu summu ģimenes budžeta viņi ir spiesti veltīt papildu valodas apmācībām bērniem, jo vecākais bērns citādāk nevar izpildīt mājas darbus tajos priekšmetos, kurus pasniedz tikai latviešu valodā. Piemēram, matemātika tiek mācīta bilingvāli – viena stunda ir latviešu valodā, otra krievu valodā. «Mēs elementāri reizēm nevaram iztulkot uzdevumus!»
Iesākumā Alimas ģimenei ieteica apmeklēt bezmaksas kursus, taču pirmie kursi, kuros iestājušies, bijuši vairāk paredzēti vietējiem iedzīvotājiem, kuriem pirmā valoda nav latviešu valoda. «Man bija grūti viņus panākt, jo ar latviešu valodu līdz tam nekad nebiju saskārusies,» atceras Alima. Pēc tam ģimenei ieteikta valodu apmācības programma, kas paredzēta speciāli trešo valstu pilsoņiem. Tajā bijuši cilvēki no Uzbekistānas, Ukrainas, Kazahstānas, Turcijas. Taču arī ar šiem kursiem nebijis pietiekami, lai varētu iemācīties pilnvērtīgi sarunāties ikdienā nepieciešamajā līmenī.
«Es nonācu pie secinājuma, ka tomēr ir nepieciešams privātskolotājs, jo ir svarīgi, ka pasniedzējs var arī tev saprotamā valodā izskaidrot visus valodas smalkumus. Mums mēģināja iegalvot, ka trīs mēnešu laikā valodu ir iespējams iemācīties, taču tā vis nav.»
«No sākuma man likās, ka cilvēki ir neaudzināti»
Līdzīgi kā Latvijā nespēj iedzīvoties lielākā daļa no ES īstenotās patvērumu meklētāju pārvietošanas programmas dalībniekiem, par savām jaunajām mājām dēvēt Latviju neizdevās arīdzan Alimas vīram. Viņš devās atpakaļ uz Kazahstānu, kur viņam ir arī labs darbs. «It kā nebija kādu ļoti konkrētu grūtību, ar kurām viņš nevarētu tikt galā, taču viņš ātri vien saprata, ka šī nav viņa vieta. Ne tas ēdiens, ne tie cilvēki.
Kad atbraucām 2012.gada sākumā, cilvēku ar tādu ārieni kā mums šeit bija ļoti maz. Kad gājām uz veikalu vai staigāt pa parku, uz mums rādīja ar pirkstiem un sauca par ķīniešiem. Kazahstāna ir diezgan daudznacionāla valsts, tāpēc esam pieraduši pie dažādas izcelsmes cilvēkiem un īpašu uzmanību tam nepievēršam.»
Alima gan tikai pēcāk sapratusi, kāpēc cilvēki nekautrējas tik skaļi izteikt piezīmes: «Cilvēki domā, ka mēs neko nesaprotam, viņi nezina, ka runājam krieviski. Piemēram, situācijas, kad mēs sēžam kafejnīcā un ēdam, bet pie blakus galdiņa skaļi komentē mūs, ir ne retums. Nē, mums nav izteikuši rupjības vai ļoti aizvainojošas replikas kā, piemēram, tas mēdz notikt Krievijā. Mēs ar bērniem apradām ar šo uzmanību, taču vīrs nē. No sākuma gan man likās, ka cilvēki ir neaudzināti.»
Bērniem skolā situācija esot vieglāka, jo tur mācās bērni no Armēnijas, Āzijas, daudz tatāru, tāpēc uz viņiem neskatās kā uz «svešajiem». «Ja mēs ietu «īstā» latviešu skolā, tad gan viņiem būtu grūtāk.
Mēs dzīvojam blakus latviešu skolai, un katru reizi, kad ejam garām, kāds kaut ko pasaka. Bukņī cits citu, lai paskatās uz mums, rāda ar pirkstiem. Man likās, ka Latvija ir mūsdienīga valsts, taču arvien mēdz būt dažādi pārsteigumi.»
Vaicāta par nākotnes plāniem, jo ģimene tomēr dzīvo šķirti divās dažādās valstīs, Alima atbild, ka šobrīd galvenais nudien esot bērni un viņu drošība. «Protams, ka šeit viņiem varētu būt grūtības atrast darbu. Mēs domājam, ka, visticamāk, paliksim, kamēr vecākais bērns pabeigs devīto klasi. Es zinu, ka daudzi vecākajās klasēs grib pāriet uz latviešu skolu, lai pēc tam varētu stāties universitātē. Ja kāds no maniem bērniem izlemtu stāties, piemēram, Stradiņos, tad mēs paliktu.»
«Pakaļ nekādus labumus te neviens nemetīs»
Procedūra, lai saņemtu bēgļa statusu, bijusi salīdzinoši viegla: «Protams, ka bija jāsavāc daudz dokumentu, taču nepieciešamo informāciju varēja atrast internetā. Viss kopumā aizņēma aptuveni gadu. Jā, tas bija nervozs laiks, taču viss noritēja bez starpgadījumiem.
Visu interviju lasiet ŠEIT<<
Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projekts tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.
Informāciju pārpupublicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com